Osmaņu impērija: Atšķirības starp versijām

Devlet-i Aliye-i Osmaniye
دولتِ عَليه عُثمانيه
Osmanlı İmparatorluğu

Osmāņu impērija 1683.gadā
Sauklis: Devlet-i Ebed-müddet ("Mūžīgā valsts")
Attēls:Ottoman Coa.PNG
Valsts valoda	osmāņu turku valoda
Galvaspilsēta	Soguta (1299-1326) Bursa (1326-1365) Edirne (1365-1453) Stambula (1453-1922)
Pārvaldes forma	autokrātija
Valsts galva	sultāns (padišahs)
Valdošā reliģija	islāms
Valdošā nācija	osmāņi (turki)
Nodibinājās	1299.gadā
Beigas	1923.gadā
Pirms tam	Rumas sultanāts
Pēc tam	Turcija

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Category:Ottoman_Empire

Osmāņu impērija (Osmanlı Devleti) (1299-1923) - liela valsts Mazāzijā, Balkānos, Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā. Šīs valsts mantiniece mūsdienās ir Turcija.

Radās mūsdienu Turcijas teritorijā (Biledžikas provincē) XIII gs. beigās, kad nelielā turku osmāņu cilts atdalījās no Rumas sultanāta.

1453.gadā, ieņemot Konstantinopoli, Osmāņu impērija kļuva par Eiropas lielvalsti. Līdz XVII gs. Osmāņu impērija citu teritoriju starpā iekaroja visus Balkānus, divreiz aplencot arī Vīni (1529. un 1623.gadā). 1683.gads tiek uzskatīts par lūzuma gadu impērijas vēsturē. Pēc šī gada sākās stagnācija, un Eiropas valstis pamazām saka atkarot Balkānu zemes. Tomēr impērija noturējās līdz 1.pasaules kara beigām, kad sabruka, bet Osmāņu impērijas centrālajā daļā nodibinājās Turcija. Osmāņu sultānu dzimtai Turcijas pilsonību tika atļauts iegūt tikai 1999.gadā.

Osmāņu impērija atstājusi dziļu iespaidu uz visām Vidusjūras austrumu daļas zemēm. Daudzu mūsdienu konfliktu cēloņi (armēņu un kurdu jautājums, Kosovas problēma kā daži) meklējami Osmāņu impērijas vēsturē.

Osmaņu impērijas vēsture aptver vairāk kā sešus gadsimtus un visi oriģinālie avoti impērijas attiecībām ar citām varām atrodami Osmaņu arhīvā, kur apkopota 39 nāciju vēsture. Agrāk impērijas vēsturi galvenokārt atspoguļoja ar Osmaņu armijas uzvarām vai zaudējumiem kaujās. Vēlāk pētījumi aptvēra vairākas tēmas, kur ietvertas tādas nozares kā iedzīvotāju skaita izaugsme vai kritums, impērijas ekonomiskās darbības analīze un tās ietekme uz impērijas stagnāciju un vēlāko sabrukumu.

Šajā apskatā ietverta Osmaņu impērijas vēstures analīze no politiskā un militārā skatu punkta; atsevišķos rakstos ietverta sociāli ekonomisko rādītāju analīze, kas iedalīta divos periodos: paplašināšanās periods un modernizācijas periods.

Osmaņu impērija tās pamatos bija Oguzu turku Kai cilts, kas bija daļa no tjurku tautu migrācijas rietumu virzienā no centrālās Āzijas, kas sākās 10. gs. Šajā periodā Persijā apmetās turki seldžuki. 11. gs. sākumā Anatolijas rietumos sāka iespiesties Seldžuku dinastija. Osmana I vectēvs Silejmans Šahs (Süleyman Şah) noslīka Eifratas upē un viņa kaps atrodas tagadējā Sīrijā. Virzība uz rietumiem izraisīja konfliktus ar Bizantijas impēriju.

Pirmais turku seldžuku valstiskais veidojums Anatolijā tika nosaukts par Anatolijas Seldžuku Sultanātu, kuru dibināja 1071. gadā, pēc vēsturiskās uzvaras pār Bizantijas impēriju Manzikertas kaujā. Zem Anatolijas Seldžuku Sultanāta sizerēnās varas, Osmana I tēvs Ertugruls (Ertuğrul) ieguva rietumu nomali pēc seldžuku atbalstīšanas neveiksmīgā sadursmē uz robežas. Seldžuku sistēma deva Bejlika aizsardzību no ārpuses un atļāva viņam ieviest savu pārvaldes sistēmu. Ertugrula atrašanās vieta Seldžuku valsts rietumu nomalē deva viņam lielisku iespēju izveidot militāru spēku, sadarbībā ar citām tautām, kas dzīvoja Anatolijā, no kuriem liela daļa bija kristieši.

Osmaņu Bejliks (turku valodā: Osmanoğlu) attīstījās tālāk un, līdz ar Anatolijas Seldžuku Sultanāta sabrukumu tika saukts par Anatolijas Turku Bejliku. 13. gs. pēc mongoļu iebrukuma Anatolijā, sultanāts bija sadalīts vairākās turku valstīs, ko sauca par bejlikiem. Bejliki kļuva par Mongoļu Hanāta vasaļvalstīm. Vārds „Osmaņi” cēlies no Osmaņa I, kas bija Ertugrula dēls un 1299. g. kļuva par pirmo beju (turku valodā: bey) pēc „Osmaņu valsts” neatkarības pasludināšanas.

No 1299. līdz 1922. gadam pastāvējusī Osmaņu impērija, kuru vadījusi viena un tā pati dinastija, uzskatāma par vienu no ilgāk pastāvējušajām impērijām vēsturē.

Kamēr citi turku bejliki bija aizņemti ar iekšējo nesaskaņu risināšanu Osmans I, paplašināja Osmaņu valsts robežas līdz pašai Bizantijas impērijai. Viņš pārcēla galvaspilsētu uz Bursu (tag. Turcijā) un lika pamatus valsts politiskajai attīstībai. Par savu drošsirdību viņam piedēvēja titulu „Kara” un viņu apbrīnoja par viņa stingro un dinamisko vadības stilu vēl ilgi pēc viņa nāves. Tas atspoguļojas pat mūsdienu turku teicienā: „Kaut tu būtu tik pat labs kā Osmans!”

Šajā periodā notika arī oficiālās Osmaņu valdības izveidošana, kuras institūciju iekārta palika nemainīga vairāk kā četrus gadsimtus. Pretēji vairākām modernajām valstīm, Osmaņu birokrātija centās izvairīties no militāras pārvaldes. Valdība bija vienota juridiska pārvalde, ko sauca par Millet (Osmaņu impērija), kurā tika ievertas visas reliģiskās un etniskās minoritātes ar tiesībām pašas pārvaldīt savu iekārtu ar ievērojamu neatkarību no centrālās varas.

Nākošajā gadsimtā pēc Osmana I nāves, Osmaņu vara izplatījās Vidusjūras austrumu piekrastē un Balkānos. Pēc turku uzvaras Kosovas kaujā beidzās serbu varas laiki šajā reģionā un pavēra Osmaņu impērijai vārtus uz tālāku ienākšanu Eiropā. Osmaņiem bija nepieciešami gandrīz 100 gadi, lai pilnībā sakautu Serbiju, kas krita 1459. g. Turkiem ienākot Balkānos, par galveno turpmāko uzbrukumu mērķi kļuva Konstantinopole. Galu galā pilsētu ieņēma Mehmeda II valdīšanas laikā un viņš bija tikai 12 gadus vecs, kad kļuva par sultānu. Mehmeds II reorganizēja valsts un karaspēka iekārtu un to pierādīja 1453. gada 29. maijā ar Konstantinapoles ieņemšanu. Šis notikums arī bija pēdējais punkts Bizantijas impērijas vēsturē un pilsēta kļuva par Osmaņu impērijas galvaspilsētu.

Šo Osmaņu impērijas posmu var vēl iedalīt divos galvenajos posmos: teritoriālās, ekonomiskās un kulturālās izaugsmes zelta posms un politiskās stagnācijas posms.

Pēc Konstantinapoles ieņemšanas Osmaņu impērija pavadīja ilgu laiku izplešoties un iekarojot jaunas teritorijas. Robežas tika paplašinātas dziļāk Eiropā un Ziemeļāfrikā. Impērija uzplauka vairāku spēcīgu un veiksmīgu sultānu vadībā un sasniedza savu attīstības kulmināciju Sileimana I Lieliskā (Süleyman I). Teritorijas paplašināšanā palīdzēja turku armijas modernizācija un disciplīna. Jūras spēki nodrošināja Osmaņu impērijas nostiprināšanos starptautiskajā tirdzniecībā par nozīmīgu partneri. Impērijas ekonomisko izaugsmi sekmēja turku pārvaldītie tirdzniecības ceļi starp Eiropu un Āziju.

Tomēr, Silejmana I nāve 1566. g. iezīmēja sākumu teritoriālo zaudējumu posmu. Eiropas valstu attīstība un jaunu tirdzniecības ceļu veidošanās no Eiropas uz Āziju, iedragāja Osmaņu impērijas saimniecību. Efektīvā militārā un birokrātiskā struktūru arvien biežāk nelietderīgi izmantoja vāju sultānu nemākulīgā valdīšana. Neskatoties uz šīm grūtībām, impērija joprojām visstraujāk izpletās, līdz 1683. g., kad Vīnes kaujā lielā impērija cieta pirmo sakāvi Eiropas kontinentā.

Osmaņu armijas ienākšana Konstantinopolē, nodrošināja impērijas ietekmi dienvidaustrumu Eiropā un Vidusjūras piekrastes austrumos. Nākošajā gadsimtā impērija paplašina savu ietekmi arābu zemēs un kļūst par dominējošo varu dienvidaustrumu Eiropā. Sultāns Selims I (1512.–1520.) ievērojami pavirzīja impērijas austrumu un dienvidu robežas, Čaldiranas kaujā sakaujot Persijas jauno Safavidu dinastijas šahu Ismailu I. Selims I nodibināja Osmaņu pārvaldi Ēģiptē un nodrošināja flotes kontroli pār Sarkano jūru. Selima I mantinieks, Silejmans I Lieliskais (1520.–1566.), turpināja izplešanos vēl tālāk par Selima iekarojumiem. Pēc Belgradas ieņemšanas 1521. g. Sileimans I ieņēma Ungārijas Karalisti (turku valodā: Macaristan) un nodibināja Osmaņu pārvaldi Ungārijā un citās centrālās Eiropas teritorijās. Pēc uzvaras Mohakas kaujā 1526. gadā, viņš 1529. gadā aplenca Vīni, bet nespēja uzsākt uzbrukumu dēļ bargās ziemas, kas lika viņam atkāpties. Silejmana I valdīšanas laikā Osmaņu impērijas pakļautīb�� nokļuva Transilvānija, Valahija un Moldāvija. Austrumos Osmaņu impērija iekaroja Bagrādi un Persijai atstāja tikai Mezopotāmiju, kā arī pieeju Persijas jūras līcim.

Selima un Silejmana vadībā impērija kļuva par dominējošo jūras karaspēku, kas kontrolēja lielāko daļu no visas Vidusjūras. Osmaņu admirāļa Barbarossas Khaira ad Din Pašā (turku valodā: Barbarossa Hayreddin Paşa) vadībā turku jūras spēki guva ievērojamus panākumus. Par tādiem uzskatāmi: Tunisijas un Alžīrijas atņemšana Spānijai; musulmaņu un jūdu evakuācija no Spānijas, lai paglābtu no inkvizīcijas un nogādātu Osmaņu impērijā (galvenokārt uz Salonikiem, Kipru un Konstantinopoli) un Nicas atņemšana Svētajai Romas Impērijai 1543. g. Šis iekarojums tika izdarīts sadarbībā ar Francijas karaļa Fransisa I spēkiem. Osmaņu impērija ar Franciju vienojās kopējā opozīcijā pret Habsburgiem dienvidu un centrālajā Eiropā un bija stipri sabiedrotie visu šo laiku. Šī savienība bija ne tikai militāra, bet arī ekonomiska, jo sultāni Francijai garantēja tiesības tirdzniecībai visā impērijā bez nodokļu maksāšanas. Šajā laikā Osmaņu impērija tiešām bija ļoti ietekmīgs spēks un tā spēlēja ievērojamu lomu Eiropas politikā, noslēdzot militāru savienību ar Franciju, Angliju, Holandi pret Habsburgiem, Itāliju un Austroungāriju.

Turpinoties 16. gs., Osmaņu jūras spēku varenību apdraudēja augošās Eiropas valstu flotes, īpaši Portugāle Persijas jūras līcī un Persijas jūras līcī. Osmaņiem, bloķējot jūras ceļus uz austrumiem un dienvidiem, Eiropas varas arvien centīgāk meklēja citus ceļus, kā piekļūt senajiem zīda un garšvielu ceļiem, kas bija pilnīgā Osmaņu impērijas kontrolē. Sauszemē Osmaņu impērija bija aizņemta ar militāriem konfliktiem ar Austroungāriju un Persiju. Šīs kaujas ievērojami patērēja impērijas tirdzniecības un sakaru resursus, tos atņemot flotes attīstībai. Neskatoties uz Osmaņu izcilo stratēģisko plānošanu, resursu ietilpīgā aizsardzība rietumu un austrumu pierobežās padarīja jebkādu kauju uzsākšanu citur gandrīz neiespējamu.

16. gs. beigās jau ievērojamāka kļuva Eiropas valstu tieksme pārņemt savā kontrolē Osmaņu tirdzniecības ceļus. Vairākas Eiropas valstis nodibināja savus ceļus un tā apgāja Osmaņu impēriju. Dienvidu Eiropā vairāku valstis nodibināja savienību, kuras uzdevums bija vājināt Osmaņu ietekmi jūrā, īpaši Vidusjūrā. Viņu uzvara pār Osmaņu floti 1571. g. Lepanto kaujā iezīmēja lielās impērijas ietekmes sagrāves sākumu un vairāki vēsturnieki uzskata, ka šī kauja bija izšķirošā impērijas vēlākajam liktenim.

16. gs. beigās bija beidzies uzvarām pilnais izaugsmes un izplešanās laiks. Habsburgu robežas tomēr līdz pat 19. gs. palika nemainīgas, uz kurām notika tikai maznozīmīgas cīņas, kurās tika iekaroti vai atkaroti tikai atsevišķi cietokšņi. Robežu attālums no galvaspilsētas bija tik tālu, cik tālu Osmaņu armija varēja aizsoļot vienā sezonā — līdz Vīnei, nepienākot ziemai. Impērijai regulāri savas robežas bija jāaizstāv divās pusēs: pret Austriju un pret Persijas islāma nemiernieku Safavidu valsti.

Apbruņojuma ziņā Osmaņu armija arvien atpalika no Eiropas valstīm, jo pieaugot impērijas reliģiskajam un intelektuālajam konservatīvismam, bija apgrūtināta jebkādu jaunievedumu realizācija. Mainoties Eiropas armiju taktikai, agrāk bailes iedvesušie Sipahi kļuva par bezjēdzīgu armijas daļu. Bruņotajos spēkos arvien problemātiskāka kļuva sadarbība vienību starpā un disciplīna, jo tika atvieglota iesaukšanas sistēma un uz citu attīstības rēķina arvien stiprāks kļuva Jeničeru korpuss.

Lielais spāņu sudraba imports no jauatklātajām zemēm arvien vairāk devalvēja Osmaņu nauduun izraisīja augošu inflāciju. Tas negatīvi ietekmēja visus Osmaņu impērijas iedzīvotāju slāņus. Periods iezīmējās ar tiesiskā nihilisma izplatību un pretestību valsts varai Anatolijā 16. gs. beigās un 17. gs. sākumā (Dželali sacelšanās), kā arī Jeničeru sacelšanās pret vairākām valdībām.

17. gs. Osmaņu impērijai nebija tikai stagnācijas un pagrimuma ēra, bet arī laiks, kad valdība tika pakļauta jaunam spiedienam no iekšpuses un ārpuses. Drosmīgais sultāns Murads IV (1612.–1640.) 1635. g. atkal atguva Erevānu un 1639. — Bagdādi no Safavidiem un ir vienīgais piemērs šajā gadsimtā sultānam, kas būtu ieviesis stingru politisku un militāru varu impērijā. Murads IV bija pēdējais sultāns, kurš gāja kaujā savas armijas priekšgalā. Mūslaiku vēsturnieki uzsver, ka nosacīti mazā sultānu efektivitāte noveda pie varas sadales starp zemākajiem valdības līmeņiem. Sākotnēji vara nokļuva harēma ietekmīgāko personu rokās, tad lielvezīra rokās. Šajā laikā bija radušies vairāki nozīmīgi vadītāji, tai skaitā ātri reaģējošo lielvezīru Mehmedu Kiprili (turku valodā: Mehmed Köprülü) (1656.–1661.) un viņa nedaudz mērenākais dēls Fazils Ahmeds Kiprili (turku valodā: Fazıl Ahmed Koprülü) (1661.–1676.) Viņu vadībā valsts atguva jaunus spēkus. Neskatoties uz vairākiem iekšējiem konfliktiem Osmaņu birokrātijā un starp birokrātiju un armiju, 17. gs. tika piedzīvota impērijas izplešanās līdz tās tālākajām robežām, ieviešot Kiprili (Köprülü) pārvaldi Krētā, Ukrainas dienvidos un Podolijā.

Lielvezīra Kara Mustafa Pašā vadībā Osmaņu armija tika sakauta Vīnes kaujā 1683. gadā, jo tai pretī bija stājušies Polijas un Svētās Romas impērijas spēki, kā rezultātā varas svara kausi tagad bija nosvērušies par labu Eiropas spēkiem visā reģionā. Saskaņā ar Karlovicas miera līgumu 1699. g. tika izbeigts Lielais turku karš un Osmaņu impērija cedēja visu Ungāriju Austrijai un Polijai.

Garais Osmaņu impērijas panīkuma periods parasti tiek iedalīts divos posmos: neizdevušās reformas un modernizācija.

Balkānos tika zaudētas arvien vairāk kaujas un arvien vairāk valstis tika atdotas Austrijai. Dažas teritorijas kļuva neatkarīgas: Ēģipte un Alžīrija un nokļuva Lielbritānijas vai Francijas ietekmē. 18. gs. notika centrālās varas atbalstīta vietējās varas autonomijas palielināšana, kas patika vietējiem gubernatoriem un vadoņiem. Vairāki kari ar Krieviju norisinājās 17.—19. gs. Osmaņu zinātne un tehnoloģijas bija lielā mērā „aizkavējušies” viduslaikos, jo Osmaņu zinātnes pamatos tika likts uzsvars uz islāma filozofijas un matemātikas zināšanu apkopošanu, kā arī uz ķīniešu izgudrojumu apguvi: šaujampulveris un magnētiskais kompass. Rakstnieku (kaligrāfu) ģildes iespieddarbus nodēvēja par „Sātana izgudrojumu” un tādēļ impērija šo tehnoloģiju ieviesa tikai 100 gadus vēlāk pēc J. Gūtenberga, kurš to izdarīja Eiropā jau 1450. gadā.

„Tulpju laikmeta” (turku valodā: Lâle Devri) laikā Osmaņu impērija piedzīvoja ievērojamas izmaiņas politiskajās attiecībās ar Eiropu. Šajā laikā sultāns Ahmeds III kļuva ievērojams ar mīlestību pret tulpēm un miermīlīgu attieksmi pret visām reģiona valstīm. Impērija pastiprināja Balkānu pilsētu nocietinājumus, lai nodrošinātos pret iespējamiem uzbrukumiem no Eiropas valstu puses. Tika ieviestas izmaiņas nodokļu politikā: tika pazemināti vairāki nodokļi un tika uzlabots valsts tēls. Tika atļautas pirmās privātās ieguldījumu un uzņēmējdarbības institūcijas.

Sultāns Selims III (1789.–1807.) ieviesa pirmo nozīmīgāko modernizāciju bruņotajos spēkos pie robežām ar Eiropu. Šīs reformas kavēja ievērojama pretestība no reliģiskās vadības un Jeničeru korpusa puses. Jeničeru korpuss bija kļuvis grūti pārvaldāms un neefektīvs, kā arī negribēja šķirties no tam piešķirtajām plašajām pilnvarām un tādēļ nevēlējās mainīties. Selims par šīm izmaiņām samaksāja ar troni un savu dzīvību, par ko ar asiņainu izrēķināšanos atmaksāja viņa mantinieks Mahmuds III, kurš 1826. gadā noorganizēja masu slaktiņu Jeničeru korpusa iznīcināšanai. Tālāk impērijā notika izglītības un tehnoloģiju reformas, kuru rezultātā tika nodibinātas augstākās izglītības iestādes: piemēram, Stambulas Tehniskā Universitāte. Neskatoties uz šīm reformām tomēr turpinājās panīkums.

Osmaņu impērijas panīkums iezīmējas ar visu impērijas struktūru reorganizāciju un pārveidi, centībā nostiprināt impērijas stāvokli iepretim tās plaukstošajiem sāncenšiem.

Tanzīmāta periods (arābu valodā: Tanzîmât, reorganizācija) pastāvēja no 1839. līdz 1876. g. Šajā periodā tika ieviestas vairākas ievērojamas izmaiņas: tika ieviesta daudz modernāka bruņoto spēku sistēma, tika pārstrukturēta banku sistēma un ģildes nomainīja ar rūpnīcām. Finansiālā ziņā impērijai bija grūtības ar ārējo parādu kārtošanu attiecībās ar Eiropas bankām un tajā pat laikā tai bija jāaizstāvas pret ārzemju iebrukumiem un okupācijām. Piemēram, Ēģipti 1798. gadā okupēja Francija un Kipru nācās 1878. g. aizdot Lielbritānijai kā atlīdzību par palīdzību Berlīnes kongresa sarunās pēc Osmaņu impērijas sakāves 1877.–1878. g. karā ar Krieviju. Mainot savu ārpolitiku, impērijai izdevās izvairīties no iesaistīšanās militārās sadursmēs un noslēgt sadarbības līgumus ar Franciju, Nīderlandi, Apvienoto Karalisti un Krieviju. Piemēram, Krimas karā Osmaņu impērija apvienojās ar Lielbritāniju, Franciju un citām valstīm pret Krieviju.

19. gs. vairākās valstīs arvien vairāk pieauga nacionālisms un no tā nebija pasargāta arī Osmaņu impērija. Kūsājošā nacionālā pašapziņa, kopā ar augošo etniskā nacionālisma izpratni, kļuva par vienu no ievērojamākajām idejām, kuras Osmaņu impērijā bija iekļuvušas no Eiropas. Arvien vairāk pieauga revolucionāro nacionālistu partijas. Sacelšanās Osmaņu impērijas teritorijā bija ar tālejošām sekām 19. gs un spēcīgi ietekmēja Osmaņu valsts politiku 20. gs. Vairāki Osmaņu turki šaubījās: vai tik šo etnisko konfliktu saknes nav meklējamas ārpus impērijas robežām un tām nav nekāda sakara ar valdību? Kamēr šis laiks tomēr bija samērā veiksmīgs, Osmaņu valsts spēja ietekmēt etniskās pretestības akcijas bija apšaubāmas. Reformas neaizturēja nacionālisma vilni Danubijas pārvaldītajās teritorijās un Serbijā, kas bija impērijas pakļautībā vairāk kā 6 desmitgades. 1875. gadā Serbija, Melnkalne, Bosnija, Bulgārija, Valahija un Moldova pasludināja neatkarību no Osmaņu impērijas un pēc 1877.–1878. g. kara ar Krieviju, Serbijai, Rumānijai un Melnkalnei tika formāli piešķirta neatkarība, bet pārējās Balkānu valstis palika Osmaņu varā.

Impērijas pirmā konstitucionālā parlamenta ēra (turku valodā: Birinci Meşrûtiyet Devri) bija īsa, bet tās idejas parādīja, ka ir ļoti spēcīgas. Jauna rietumos izglītotu politiķu grupa Jaunie Osmaņi ticēja, ka impērijas augošās iekšējās nesaskaņas var atrisināt konstitucionāla monarhija. 1876. gadā ar militāra apvērsuma palīdzību, sultāns Abdilazizs (Abdülaziz) (1861.–1876.) tika gāzts no troņa un viņa vietā tronī nāca garīgi slimais Murads V. Muradu V gāza no troņa dažus mēnešus vēlāk un tronī kāpa viņa brālis Abdilhamids II (Abdülhamid) (1876.–1909.) Viņam tika piedāvāts apstiprināt konstitucionālas monarhijas konstitūciju (turku valodā: Kanûn-ı Esâsî, pamata likums) un viņš to parakstīja 1876. gada 23. novembrī. Tomēr šis Jauno Osmaņu sarakstītais pamata likums pastāvēja tikai divus gadus.

Neskatoties uz impērijas iesauku „Eiropas slimnieks”, impērijas patiesā atpalicība no Eiropas nebija ekonomiska, bet kulturāla. Impērijas galvenās problēmas bija tās nespēja tikt galā ar ārēji augošo imperiālismu un iekšēji progresējošo nacionālismu.

Osmaņu impērijas sabrukuma pēdējais posms sākās ar otro konstitucionālo laikmetu (turku valodā: İkinci Meşrûtiyet Devri). Šo laikmetu vadīja Savienības un progresa komiteja (turku valodā: İttihâd ve Terakkî Cemiyeti) un kustība, kuru vēlāk nosauca par Jaunajiem Turkiem (turku valodā: Jön Türkler). 1908. gada 3. jūlijā sākās Jauno Turku revolūcija un tā ātri izplatījās visā impērijā. Rezultātā no troņa tika gāzts sultāns Abdilhamids II. Viņu izsūtīja uz Selaniku, bet tronī viņa vietā kāpa viņa brālis Mehmeds V Rešads (Mehmed V Reşad).

Uzreiz pēc tam, kad 1911. g. Itālija okupēja Lībiju, sākās Balkānu karš (1912.–1913.) un tas bija īsts pirmais pārbaudījums Savienības un progresa komitejai. Jaunās Balkānu valstis, kas izveidojās 19. gs. beigās, tiecās iegūt savas teritorijas Osmaņu Albānijā, Maķedonijā un Trāķijā, pamatojoties uz etniskā nacionālisma principiem. Ar Krieviju kā vidutāju, starp Serbiju un Bulgāriju 1912. g. martā tika noslēgts miera līgums un starp Grieķiju un Bulgāriju — maijā. Melnkalne noslēdza līgumus ar Serbiju un Bulgāriju 1912. g. oktobrī. Serbijas un Bulgārijas līgums īpaši izcēla Maķedonijas sadalīšanu, jo tas bija pamata iemesls kara sākumam. Nesaskaņas Balkānos turkiem deva iespēju paņemt atpakaļ dažas teritorijas Trāķijā. Politiskā nestabilitāte Balkānos noveda līdz 1913. gada apvērsumam un sekojošajai „trīs pašā” valdīšanas.

Osmaņu impērija Pirmajā pasaules karā iesaistījās Tuvo austrumu kaujās kā Vācijas sabiedrotā. Osmaņu impērija spēja izcīnīt vairākas ievērojamas uzvaras kara sākumā, īpaši Galipoli kaujā un Kutas aplenkumā. Tomēr bija arī vairāki trūkumi, piemēram, graujošā sakāve Kaukāza karagājienā pret Krieviju. 1917. gada revolūcija Krievijā Osmaņu impērijai deva iespēju atgūt zaudētās teritorijas Azerbaidžānā, bet impērija bija spiesta šīs teritorijas cedēt kara beigās. Īpaši ievērojama bija armēņu pretošanās kustība Vanas provincē. Armēņu pretošanās aktīvisti 1915. gada maijā izveidoja neatkarīgu pagaidu valdību, dodot iespēju Osmaņu valdībai apvainot armēņus sadarbībā ar krievu spēkiem austrumu Anatolijā, kas uzbrūk viņu pašu valstij. Armēņu milicija un brīvprātīgo vienības iesaistījās armēņu nacionālās atbrīvošanas kustībā. 1917. gada beigās tika izveidota Armēņu Revolucionārā Federācija, kas izveidoja Armēnijas Demokrātisko Republiku. Sekojošo Osmaņu spēku sagrāvi izraisīja britu spēku uzbrukumi vairākiem svarīgiem stratēģiskiem mērķiem un arābu sacelšanās 1916.–1918. gadā.

Pirmā pasaules kara laikā Osmaņu valdība pieredzēja lielas grūtības arī valsts iekšienē. Austrmu Anatolijā atradās izolētie armēņu dumpinieki, kā rezultātā tika izdots 24. aprīļa apkārtraksts un Tehdžira likuma deportācijas no 1915. gada 1. jūnija līdz 1916. gada 8. februārim. Šajā periodā mira aptuveni 1,5 miljoni etnisko armēņu, ko vairāki vēsturnieki un zinātnieki dēvē par armēņu genocīdu. Tas uzskatāms par pirmo 20. gs. genocīdu un otrs vairāk pētītais genocīds pēc holokausta. Turcijas oficiālās iestādes uzskata, ka nav pamatoti šajā gadījumā to saukt par genocīdu. Turcijas valdība uzskata, ka Tehdžira likums nebija galvenais armēņu miršanas cēlonis Pirmajā pasaules karā.

Pirmā pasaules kara rezultātā notika Osmaņu impērijas sadalīšana. Sākotnējais pamiera līgums paredzēja, ka impērijai tās Tuvo austrumu valdījumi jānodod Lielbritānijas un Francijas pārziņā, jācedē Itālijai Vidusjūras piekraste, jācedē Grieķijai Egejas jūra, jācedē sabiedrotajiem turku jūras ceļi un Marmora jūra kā starprautiskie ūdeņi un jāatzīst Armēnijas Republika ievērojamā teritorijā austrumu Anatolijā (teritorijās dzīvoja pārsvarā kurdi un turki). Šī līguma noteikumus grozīja vēlāk 1923. gada Lozannas līgums. Lielbritānija paturēja visu, ko tā 1916. gadā slepenā līgumā (Saika-Piko vienošanās) bija nolīgusi ar Franciju, sadalot Tuvos austrumus. Citas valstis (Antante) tika ierautas Turku Neatkarības karā.

Turku Neatkarības karš bija kā atbilde uzvarējušajiem sabiedrotajiem par cietsirdīgajiem pamiera līguma noteikumiem. Turku nacionālisti noorganizēja Turku nacionālo kustību ar Mustafa Kemalu priekšgalā. 1920. gada 23. aprīlī Ankarā tika izveidota Turcijas Lielā Nacionālā Asambleja (turku valodā: Büyük Millet Meclisi), kas atteicās atzīt Osmaņu valdību Stambulā un neatzina ienākušos citu valstu spēkus. Tika izveidota „tautas armija” un padzītas Grieķijas, Itālijas un Franču armijas. Tika atņemtas teritorijas, kas bija iekļautas jaunajā Armēnijas Republikā. Drīz arī britu spēki jūras šaurumā tika apdraudēti un turku revolucionāri drīz atbrīvoja turku jūras ceļus un Stambulu. 1922. gada 1. novembrī tika gāzts Osmaņu sultanāts un pēdējais Osmaņu sultāns Mehmeds VI Vahdettins (1918.–1922.) pameta valsti 17. novembrī. 29. oktobrī ar Lozannas miera līgumu oficiāli tika proklamēta Turcijas Republika. Dažus mēnešus vēlāk tika atcelts kalifāts un sultāns ar viņa ģimeni tika pasludināts par persona non grata un izraidīts. 1974. gadā Lielā Nacionālā Asambleja piešķīra tiesības sultāna pēctečiem saņemt Turcijas pilsonību.

Impērijas ekonomisko uzbūvi noteica tās ģeopolitiskais novietojums. Osmaņu impērija atradās starp Austrumiem un Rietumiem, bloķējot sauszemes ceļus uz austrumiem un, spiežot spāņu un portugāļu jūrniekiem kuģot jaunu ceļu meklējumos uz Austrumiem. Impērija kontrolēja garšvielu ceļu. Kad 1492. gadā pirmo reizi uz Ameriku devās Kristofers Kolumbs, Osmaņu impērija bija sasniegusi savus zelta laiku augstumus. Tā bija iespaidīga ekonomiska vara trijos kontinentos. Mūsdienu pētījumi Osmaņu vēsturē parāda, ka attiecības starp Osmaņu impēriju un centrālo Eiropu mainījās tiklīdz tika atklāti jauni tirdzniecības ceļi. Nav grūti saskatīt sakarību starp to, ka Eiropas valstis bija atradušas jaunus ceļus, kas apiet Tuvos austrumus un to, ka Osmaņu impērija pati pamazām sāka ieslīgt stagnācijā.

Diplomātiskajās aprindās impēriju bieži sauca „Diženie Vārti”, jeb „Diženā Porta” — tas ir tiešs tulkojums no turku valodas: Bâb-ı Âlî, vārti, pa kuriem ārvalstu vēstnieki varēja ieiet valdības kvartālā pie Topkapi (Topkapı) pils.

Atšķirībā no citām valstīm, Osmaņu impērijā ar prieku uzņēma un veiksmīgi integrēja citu ticību un tautību iedzīvotājus (grieķus un citus kristiešus, musulmaņus un jūdus), pilnveidojot tās administratīvo sistēmu. Strauji augošā impērija sekmīgi izmantoja visu padoto spējas, lai impērija varētu veiksmīgi darboties: grieķi, armēņi, serbi, bosnieši, ungāri u.c. Pat oficiālā sarakste ar citām valstīm tika organizēta brīvā stilā: ar rietumu valstīm komunikācijas notika grieķu valodā ar grieķu darbinieku starpniecību. Tā pat kā Bizantijas impērijā agrāk, Osmaņu impērijā praktizēja īpašu sistēmu, kur valsts kontrolēja birokrātus. Īpašumtiesībās tika ieturētas senās turku klejotāju tradīcijas un normas. Dažas pirms-islāma tradīcijas tika pārveidotas pēc islamiskās Irānas tiesību modeļa ieviešanas Osmaņu impērijā. Osmaņu tiesību sistēmā tiesas vadīja reliģiskie tiesneši (turku valodā: Kadı), kurus iecēla sultāns un tiem bija tieša vara pār visiem noteiktā ticīgo vienībā esošajiem cilvēkiem. Osmaņu impērijas iekārta bija apvienojums starp seno turku, bizantiešu un islāma pasaules tradīcijām.

Osmaņi paši bija pārsvarā administētāji, nevis ražotāji. Valsts neīstenoja aktīvu ekonomiskās ekspluatācijas programmu (kā darīja lielākā daļa citas Eiropā esošās koloniālās impērijas). Osmaņu ekonomiskais virziens raksturīgs ar pārticību un valsts noteiktām cenām tirgū, nodrošinot iespējami lielāku stabilitāti sabiedrībā. Valsts nekad neīstenoja aktīvu uzņēmējdarbības politiku, atstājot komerciju ne-musulmaņu rokās. Saskaņā ar Osmaņu uzskatiem, valsts primārais uzdevums ir aizstāvēt un paplašināt musulmaņu zemes, nodrošinot drošību un saticību valsts iekšienē. Šāds uzskats sakņojas islāma sunnītu pamatprincipos.

Osmaņu sultāns (saukts arī par padišahu; turku valodā: pâdişâh, karaļu valdnieks) ir impērijas vienīgais valdnieks un sevī iemieso valsts augstāko varu, lai arī ne īpaši bieži izmanto savu varu.

Neskatoties uz varu, kas ir sultāna rokās, vēsturē redzam, ka faktiski augstāko varu realizē lievezīrs un vairākos gadījumos var redzēt, ka vietējie pašpārvalžu vadītāji rīkojas pilnīgi neatkarīgi un pat pretēji valdnieka norādījumiem. Vienpadsmit gadījumos valdnieku gāza no troņa, jo valdība uzskatīja, ka viņš varētu apdraudēt valsti. Jaunu sultānu parasti izvēlējās no iepriekšējā sultāna dēlu vidus. Pirms sultānu kronēja, viņam bija jāiztur īpaši smaga un apjomīga apmācības programma. Divos gadījumos vēsturē ir bijuši mēģinājumi gāzt Osmaņu dinastiju pavisam, bet abas reizes tas nav izdevies, jo lielā mērā visi valdības ierēdņi vēlējās uzturēt valstī stabilitāti.

Harēms ir ietekmīgākā institūcija Osmaņu namā. To vadīja pie varas esošā sultāna māte (turku valodā: Valide Sultan), saukta arī par galveno dāmu (turku valodā: Baş Kadın). Viņai bija neierobežota vara pār visu harēmu, līdz ar to pār visiem, kas dzīvoja valdnieka namā. Gadījumos, kad sultāna māte iesaistās valsts politikā, tā gūst virsroku un var būt ļoti ievērojams pretspēks sultānam. Laikā no 16. līdz 17. gs., harēma sievietes īstenībā kontrolēja valsti pilnībā un tādēļ šo periodu vēsturē sauc par „Sieviešu sultanātu” (turku valodā: Kadınlar Saltanatı).

Harēmam pašam bija sava iekšēja struktūra un iekārtas principi. Uzreiz pēc sultāna mātes hierarhiju turpināja sultāna pirmdzimtā dēla māte (turku valodā: Haseki Sultan), kurai bija vislielākā iespēja kļūt par nākamo Valide Sultan. Tad sekoja sultāna četras oficiālās sievas (turku valodā: Haseki Kadın) un zem viņām — astoņas mīļākās konkubīnes (turku valodā: ikbâl vai hâs odalıks), un tad sekoja citas konkubīnes, kuras sultāns bija iecienījis un piešķīris nosaukumu „gözde”. Tālāk hierarhijā sekoja citu amatpersonu konkubīnes. Skolnieces (turku valodā: acemî) un jauniņās (turku valodā: câriye vai şâhgird) bija jaunas meitenes, kas gaidīja, lai viņas kāds apprec, vai vienkārši nebija vēl pabeigušas harēma skolu.

Pils skolās tika apmācīti no iekarotajām kristiešu zemēm jauni kristiešu vergu vīrieši (devşirme). Šādas skolas darbojās vecajā pilī Edirnē, Galatas pilī un Ibrahima Pašā skolā Stambulā. Puiši skolu beidza septiņu gadu laikā un varēja kļūt par sultāna vai citu augstmaņu kalpiem, kā arī varēja iet kalpot kavalērijas sešās divīzijās vai iestāties Jeničeru korpusā. Talantīgākie devşirme devās tālāk uz Topkapı pili, kur viņus apmācīja augstākiem amatiem Osmaņu galmā vai armijā.

Lai arī sultāns bija augstākās varas monarhs, viņam bija vairāki padomnieki un ministri. Visietekmīgākie no tiem bija Divāna vezīri, kurus vadīja lielvezīrs. Divāns bija padome, kurā sapulcējās visi vezīri un apsprieda impērijas politiku. Lielvezīra pienākums bija par sapulcē pieņemtajiem lēmumiem informēt sultānu. Sultāns ļoti bieži ņēma vērā vezīra ieteikumus, bet viņam nebija jāpakļaujas Divāna spriedumiem. 14. gs. Divāns sastāvēja no četriem vezīriem, bet 17. gs. to skaits jau pieauga līdz 11, no kuriem četri kalpoja kā Doma vezīri (nākošie svarīgākie vezīri pēc lielvezīra).

Neskatoties uz daudzajām reformām, ko piedzīvoja impērijas iekārta, laika gaitā nemainīgas palika vairākas struktūras. Pirmā lieta, kas nekad netika mainīta, bija sultāna augstākā vara. Neskatoties uz gadījumiem, kad Divāns pieņēma ļoti svarīgus jautājumus, tomēr augstākā vara un galīgais vārds vienmēr piederēja sultānam.

Laikā, kad Osmaņu valsts bija tikai bejliks, Divāns sastāvēja no cilts vecākajiem. Vēlāk tā struktūru mainīja, iekļaujot arī militāro vadoni un reliģisko vadītāju. Tad visus locekļus nosauca par vezīriem. Sākot ar 1320. g., tika iecelts lielvezīrs (saukts arī par „sadrazam”), lai pildītu dažas sultāna funkcijas. Valdības apzīmējums „Lielā Porta” radās no lielajiem vārtiem, kas ved uz lielvezīra mītni un tā ir vieta, kur sultāns oficiāli pieņem ārvalstu vēstniekus. Visā vēsturē lielvezīra tiesības bijušas gandrīz līdzīgas un citreiz pat lielākas nekā sultānam.

Pēc Jauno Turku revolūcijas 1908. gadā, Osmaņu impērija kļuva par konstitucionālu monarhiju bez izpildvaras un tika izveidots parlaments ar pārstāvjiem no katras provinces.

Savas varas augstumos, Osmaņu impērijā bija 29 provinces un trīs pakļautās teritorijas (Moldāvija, Transilvānija un Valahija).

Tugras bija Osmaņu sultānu kaligrāfiski veidotas monogrammas (paraksti). Tos iegravēja sultāna zīmogā un tas ietvēra sultāna vārdus un viņa tēva vārdu. Sauklis „vienmēr uzvarošais” arī tika iekļauts tugrā. Pirmā tugra tika izgatavota Orhanam Gazi.

Šis raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l