Stambula: Atšķirības starp versijām

Šis raksts ir par Turcijas pilsētu. Par citām jēdziena Stambula nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Stambula
lielpilsēta
İstanbul
Augšā: Topkapi pils, Sv. Sofijas katedrāle un Zilā mošeja; vidū: antīkais tramvajs Bejolu rajonā, Sv. Sofijas katedrāle un Galatas tornis; apakšā: Bosfora tilts. Augšā: Topkapi pils, Sv. Sofijas katedrāle un Zilā mošeja; vidū: antīkais tramvajs Bejolu rajonā, Sv. Sofijas katedrāle un Galatas tornis; apakšā: Bosfora tilts.
Karogs: Stambula Karogs Ģerbonis: Stambula Ģerbonis
Stambula Stambula pie Bosfora šauruma Turcijā
Koordinātas: 41°01′N 28°58′E / 41.017°N 28.967°E / 41.017; 28.967Koordinātas: 41°01′N 28°58′E / 41.017°N 28.967°E / 41.017; 28.967
Valsts	Turcija
Reģions	Marmora jūras reģions
Ils	Stambulas ils
Dibināta	667. pmē. kā Bizantija
Romas un Bizantijas impērijas	330. kā Nova Roma (nosaukums dots 330. gadā un to lietoja Konstantīna valdīšanas laikā) un vēlāk Konstantinopole (pēc Konstantīna nāves 337. gadā)
Osmaņu impērijas periods	1453. kā Konstantīnija (osmaņu turku), Konstantinopole (starptautiski) un citi nosaukumi
Turcijas periods	1923. kā Stambula (turku: İstanbul) un Konstantinopole (starptautiski), bet pēc Turcijas 1930. gada 28. marta Pasta pakalpojumu likuma pieņemšanas visur saukta kā Istanbul.
Rajoni	27
Administrācija
Platība
• Kopējā	1 830,92 km2
Augstums	100 m
Iedzīvotāji (2020)[1]
• kopā	15 462 452
• blīvums	6 211/km²
Laika josla	EET (UTC+2)
• Vasaras laiks (DST)	EEST (UTC+3)
Pasta kods	34010 līdz 34850 un 80000 līdz 81800
Tālsarunu kods	(+90) 212 (Eiropas daļa) (+90) 216 (Āzijas daļa)
Auto reģ. nr. kods	34
Mājaslapa	Stambulas portāls (angļu val.)
Stambula Vikikrātuvē

Stambula (turku valodā: İstanbul [istɑmbul], vēsturiskie nosaukumi: Bizantija, Konstantinopole, Konstantīnija u.c.) pēc iedzīvotāju skaita ir lielākā pilsēta Eiropā (3. lielākā pilsēta pasaulē un 19. lielākā apdzīvotā vieta) un ir Turcijas kultūras un finanšu centrs. Pilsēta aptver 25 no visiem Stambulas ila rajoniem. Stambula atrodas abpus Bosfora šaurumam valsts ziemeļrietumos un tajā ietilpst dabiskā osta Zelta rags. Pilsēta atrodas gan Eiropā (Trāķija), gan Āzijā (Anatolija), kuras šķir Bosfora šaurums un tādēļ tā ir vienīgā metropole pasaulē, kas izvietojas divos kontinentos. Stambula vēsturē ir bijusi galvaspilsēta Romas impērijai (330-395), Bizantijas impērijai (395-1204 un 1261-1453), Latīņu impērijai (1204-1261) un Osmaņu impērijai (1453-1922). Stambula ir viena no 2010. gada Eiropas kultūras galvaspilsētām. 1985. gadā Stambulas vēsturiskos rajonus iekļāva UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Pilsētas mūsdienu nosaukums İstanbul [istɑnbul] jau kopš 10. gs. lietots dažādos variantos un bija kļuvis par pilsētas nosaukumu turku sarunvalodā jau pirms ieņemšanas (1453). Šis vārds cēlies no grieķu εις την Πόλιν vai στην Πόλη [istimbɔlin] — pilsētā, uz pilsētu.^[3]

Pirmais zināmais pilsētas nosaukums ir Bizantium. 330. gada 11. maijā Romas imperators Konstantīns I pilsētu pasludināja par impērijas austrumu galvaspilsētu, nosaucot to par Nova Roma — Jaunā Roma. Vēlāk pilsētu par godu Konstantīnam I sāka saukt par Konstantiopoli (t.i. "Konstantīnpili") un šis nosaukums kļuva par daudz populārāku nekā Nova Roma. Pirmo reizi pilsētu par Konstantinopoli oficiāli sāka saukt imperators Teodosijs II (408-450).^[4] Šis nosaukums kļuva par pilsētas oficiālo nosaukumu uz visu Bizantijas pastāvēšanas laiku un Rietumu valstīs pilsētu šādi sauca līdz 20. gs. sākumam. Arī Latvijas Republikas pastāvēšanas pirmajā periodā tika plašāk lietots Konstantinopoles nevis Stambulas vārds ^[5] Neoficiāli pilsētu arī sauca par Septiņkalnu pilsētu (līdzīgi kā Roma) un tādēļ pilsētas ģerbonī attēloti septiņi kalni ar mošeju uz katra kalna.^[6] Citi populāri nosaukumi ir Vasilevousa Polis (Pilsētu karaliene); Dersaadet, kas cēlies no Der-i Saadet (Laimes durvis) — šis nosaukums bija populārs 19. gs. beigās un dažkārt tiek lietots arī mūsdienās.

Saskaņā ar 1930. gada 28. marta Turcijas Pasta likumu, arī starptautiskajā sarakstē pilsēta visās valodās saucama par Istanbul.^[7]

Stambula atrodas Stambulas ilā , kurā pavisam ir 32 rajoni, no tiem 25 ir pilsētas rajoni. Rajoni, atkarībā no to atrašanās vietas, apdzīvotības un apbūves var būt iedalīti mikrorajonos (mahalle), kvartālos (semt), lauku teritorijās (belediye) un pagastos (köy). Lauku teritorijas pašvaldībai (belediye) var būt pakļauti arī tajā esošie mikrorajoni (mahalle).

667.gada p.m.ē. sengrieķu kolonisti no Megaras pilsētas nodibināja pilsētu, ko nosauca par Bizantiju (Βυζάντιον) sava valdnieka Biza vārdā. 196.gadā pilsētu izpostīja romiešu imperators Septīmijs Severs. 330.gadā Konstantīns Lielais izvēlējās Bizantiju par Romas impērijas galvaspilsētu, un nosauca to savā vārdā par Konstantinopoli (Konstantīnpili).

Pēc Rietumromas impērijas krišanas Konstatinopole turpināja būt par atlikušās Romas impērijas daļas galvaspilsētu. Kaut arī valsts turpināja saukties par Romas impēriju (Βασιλεία Ῥωμαίων, Basileía Romaíon), rietumu vēsturnieki šo valsti no 16. gadsimta sāka dēvēt par Bizantijas impēriju, lai nejauktu ar Svēto Romas impēriju. Līdz pat Krusta kariem Konstantinopole bija lielākā Eiropas pilsēta, bet Bizantijas impērija - spēcīgākā Eiropas valsts. Īpašu uzplaukumu Konstantinopole piedzīvoja imperatora Justiniāna I valdīšanas laikos (527-565).

VIII un IX gadsimtā Konstantinopole bija ikonoklastu kustības centrs.

1054.gadā notika Lielā Shizma - Romas pāvests un Konstantinopoles patriarhs izslēdza viens otru no baznīcas, un Konstantinopole kļuva par ortodoksās kristietības jeb pareizticības centru.

Ceturtā Krusta kara laikā 1204.gadā krustneši pēc Venēcijas Republikas ierosmes ieņēma un nopostīja Konstantinopoli. Bizantijas impērijas vietā tika nodibināta katoliskā Latīņu impērija. Pēc 60 gadiem Nīkejas impērijas valdnieks Mihails VIII Paleologs 1264. gadā Konstantinopoli atkaroja un atjaunoja Bizantijas impēriju. 1453. gada 29. maijā Konstantinopoli ieņēma turki un tā kļuva par Osmaņu impērijas galvaspilsētu ar nosaukumu Konstantīnija (Konstantiniye). Par Stambulu (İstanbul) pilsētu oficiāli pārsauca tikai Turcijas republikas laikā 1930. gada 28. martā.

Konstantīnija bija Osmaņu impērijas galvaspilsēta līdz pat 1923. gadam, kad jaunās Turcijas republikas galvaspilsēta tika pārcelta uz Ankaru. Pilsētas grieķu minoritāte pakāpeniski atstāja pilsētu pēc Pirmā Pasaules kara, un pēc 1955.gada septembra Stambulas grautiņiem gandrīz visi grieķi ir pārcēlušies uz Grieķiju.

Sākot no XX gs. otrās puses Stambulā strauji pieauga iedzīvotāju skaits, jo attīstījās rūpniecība, un uz pilsētu pārcēlās iedzīvotāji no Turcijas lauku apvidiem.

1453. gada 29. maijā sultāns Mehmeds II Iekarotājs Osmaņu impērijas karaspēka priekšgalā iesoļoja Konstantinopolē pēc 53 dienu ilgā aplenkuma. Aplenkuma laikā Konstantinopoles mūros ar lielgabaliem bija izšauti milzīgi caurumi. 1453. gadā Konstantinopole kļuva par trešo Osmaņu impērijas galvaspilsētu.

Uzreiz pēc pilsētas ieņemšanas turki (osmaņi) uzsāka Lielā tirgus un Topkapi pils celtniecību un tika likti pamati visām islāma reliģiskajām celtnēm, piemēram, Fatiha mošeja un tās skolas un pirtis. Pilsētas iedzīvotājiem osmaņi mācīja ar spēku un drošsirdību veikt pilsētas stiprināšanu visās jomās. Iedzīvotāju sastāvs krasi mainījās - tā kā osmaņi bija iecietīgi pret visām reliģijām, pilsētā no visas impērijas ieradās jūdi, kristieši un musulmaņi, veidojot jaunu, kosmopolītisku sabiedrību.

Sulejmana I Lieliskā laikā pilsēta pieredzēja nebijušu uzplaukumu mākslā un arhitektūrā. Armēņu izcelsmes impērijas galvenais arhitekts Sinans uzprojektēja vairākas skaistākās pilsētas mošejas un dažādas citas pilsētas ēkas. Pilsētā ziedu laikus pieredzēja keramika un kaligrāfija.

Pilsētā sāka ierasties sūfiji, kas pārstāvēja islāmā plaši izplatīto Mevlevī ordeni. Osmaņu impērijas laikā pilsētā vien aktīvi darbojās vairāk kā simt Mevlevī ordeņa tekkes.

Vairākas šīs tekkes pastāv vēl mūsdienās un darbojas atsevišķās mošejās kā daļa no tur ierīkotā muzeja - piemēram, Džerahi tekke Fātihā, Sunbula Efendi un Ramazāna Efendi mošeja Fātihā, Galatas Mevlevīhane Bejolu rajonā, Jahjas Efendi (Jāņa Kristītāja) tekke Bešiktašā un Bektaši tekke Kadikojā (Kadıköy).

1870. gadu sākumā, Osmaņu impērija pilsētu strauji modernizēja, uzbūvējot jaunus tiltus, ieviešot modernu apūdeņošanas sistēmu, ieviešot piemērotu elektrības padevi, tramvaju sistēmu un publisko telefonu sistēmu.

Stambula atrodas Turcijas Marmora jūras reģionā. Tā pilnībā apņem Bosfora šaurumu un tādēļ pilsēta vienlaicīgi atrodas gan Eiropā, gan Āzijā. Pavisam pilsētas teritorijas platība ir 1.539 km², bet Stambulas ila platība ir 6.220 km².

Pilsētā valda okeāniskais klimats-vidusjūras klimats ar karstu un mitru vasaru, bet aukstu, lietainu un sniegainu ziemu. Pilsētas gaisa mitrums ir tik liels, ka siltā temperatūra šķiet daudz augstāka nekā tā ir, bet zemā temperatūra liekas daudz zemāka. Gadā nokrišņu daudzums sasniedz 640 mm un diezgan bieži nokrišņi ir bieza sniega formā un snigšana var turpināties pat vairākas nedēļas. Snieg parasti laikā no decembra līdz martam. Vasaras mēnešos no jūnija līdz septembrim vidējā gaisa temperatūra ir 28 °C. Siltākais mēnesis ir jūlijs, kad vidējā gaisa temperatūra ir 23,3 °C, bet aukstākais mēnesis ir janvāris ar vidējo temperatūru 5,6 °C. Ja dodas tālāk uz pilsētas austrumiem, temperatūra te ir vēl zemāka. Vasara nav tik sausa kā citās Turcijas kūrortpilsētās Vidusjūras piekrastē un pilsētā pastāvīgi ir diezgan spēcīgs vējš ar vidējo ātrumu 17 km/h (11 m/h).

Pilsētā ir daudzi ievērojami arhitektūras pieminekļi. Tās ilgajā pastāvēšanas laikā Stambula ir ieguvusi kultūru un tautību saliedētājas slavu. Tādēļ pilsētā ir vairākas ievērojamas vēsturiskas mošejas, baznīcas, sinagogas, pilis, cietokšņi un torņi.

Viens no vecākajiem pieminekļiem no senajiem laikiem ir Serpentīna kolonna, ko uzcēla par godu uzvarai pār persiešiem 479. g. pmē. Pēc pilsētas pasludināšanas par galvaspilsētu, Konstantīns Lielais šo kolonnu pārcēla uz hipodromu, kur tā stāv arī mūsdienās. 1700. gadā kāds no Polijas vēstniecības locekļiem vizītes laikā sabojāja serpentīna augšdaļu un nolauza čūsku galvas,^[8] kas tagad tiek glabātas Stambulas arheoloģijas muzejā.

408. g. pmē. Atēnu ģenerālis Alkibiads uzcēla vienu no tagadējiem pilsētas simboliem — Jaunavas (Leandra) torni, lai kontrolētu persiešu kuģu pārvietošanos caur Bosfora šaurumu.^[9] Tajā laikā tornis atradās starp Bizantionas un Kalcedonas pilsētām un 1110. gadā imperators Aleksijs Komnenijs to paplašināja un pārveidoja par cietoksni. Vēlāk torni pārbūvēja vairākas reizes osmaņi — lielākās pārbūves notika 1509. un 1763. gadā.^[10] Pēc 1999. gada 17. augusta zemestrīces notika pēdējās lielākās pārmaiņas, pievienojot papildus metāla nostiprinājuma konstrukcijas.

Romiešu ievērojamākie arhitektūras pieminekļi: Konstantīna kolonna (turku valodā: Çemberlitaş), ko 330. gadā uzcēla Konstantīns Lielais par godu pilsētas pasludināšanai par Romas impērijas galvaspilsētu un kolonnā iebūvētas detaļas no krusta un citi vairāki artefakti, kas piederējuši Jēzum Kristum un Jaunavai Marijai; Mazulkemeras akvedukts; Valensa akvedukts; Gotu kolonna; Serālija rags; Milions, kas kalpoja par atskaites punktu attālumiem no Konstantinopoles līdz citām Romas impērijas pilsētām; Konstantinopoles hipodroms, kas celts pēc Romā esošā Circus Maximus parauga.

Konstantinopoles mūru celtniecību sāka Konstantīns Lielais, kas paplašināja esošos mūrus, lai pastiprinātu pilsētas drošību, jo tā sāka ātri pieaugt pēc pasludināšanas par Jauno Romu (Nova Roma). Teodosija II valdīšanas laikā tālāk uz rietumiem pilsētai apkārt uzcēla jaunus mūrus un pēc zemestrīces 447. gadā pārbūvēja tādā izskatā, kā tie redzami mūsdienās. Vecākie nostiprinājumi, kas saglabājušies, ir „jūras mūri” pie Serālija, bet spēcīgākie nocietinājumi ir Teodosija „trīskāršie mūri”.

Bizantiešu arhitektūra sākuma posmā turpināja romiešu klasiskās formas ar kupoliem un arkām, bet vēlāk šos virzienus attīstīja un jaunākie risinājumi redzami Svētās gudrības (Svētās Sofijas) katedrāles arhitektūrā.

Līdz mūsdienām vislabāk saglabājies bizantiešu arhitektūras paraugs ir Anēmu cietums, kas ietilpst aizsargmūru kompleksā pie Blahernas. Tā ir cietoksnim līdzīga celtne ar vairākiem torņiem un pazemes cietuma kamerām, ko uzcēla Herakliusa valdīšanas laikā (610-641).^[13]

Līdz 8. gs. tika uzceltas lielākā daļa baznīcu ar zelta ikonām, bet lielu daļu no tām iznīcināja Pirmajā ikonoklastu periodā (730-787), kas sākās līdz ar Izaurijas Leo III nākšanu pie varas. Ikonoklasti šajā periodā uzskatīja, ka Jēzus Kristus un citu kristietības personāžu attēlošana ikonās un citos zīmējumos ir grēks un tādēļ viņi ar varu tos likvidēja, naskatoties uz vairāku mācītāju protestiem. Pirmajam periodam sekoja otrais ikonoklastu periods (814-842), kuru sāka Armēnijas Leo V.

Saskaņā ar Teofila sievas Teodoras lēmumu, 843. gadā tika atkal atļautas ikonas un vairākās baznīcās tika no jauna uzstādītas zelta ikonas. Tomēr atsevišķās ēkās ikonas netika atjaunotas un, piemēram Svētās Irēnes baznīcā joprojām redzams ikonoklastu perioda izskats.

1204. gada otrā krusta gājiena laikā lielāko daļu pilsētas ievērojamāko celtņu tika izlaupītas un lielu daļu no pilsētas arhitektūras un mākslas priekšmetiem aizveda uz Venēciju, jo Konstantinopoles izlaupīšanu organizēja Venēcijas dodžs Enriko Dandolo. Tika izvesti tādas lietas kā slavenā Tetrarhu statuja un četru bronzas zirgu statuja no Konstantinopoles hipodroma, kuras tagad stāv pie Svētā Marka bazilikas.

Porfirogenitus pils (turku valodā: Tekfur Sarayı]]) ir līdz mūsdienām vienīgā saglabājusies daļa no Blahernes pils un tā celta ceturtā krusta gājiena laikā. Tajā pat laikā (1233) Zelta raga ziemeļu pusē dominikāņu mūki uzcēla Sv. Pāvila baznīcu.

1394. gadā osmaņi Bosfora Āzijas pusē uzcēla Anatolijas cietoksni (turku valodā: Anadoluhisarı), bet 1452. gadā, gadu pirms Konstantinopoles iekarošanas, Eiropas pusē — Romas cietoksni (turku valodā: Rumelihisarı). Šo cietokšņu galvenais uzdevums bija ar tālas distances lielgabaliem nepieļaut dženoviešu koloniju kuģu satiksmi un bloķēt iespējamās piegādes Konstantinopolei no ārpasaules.

Pēc pilsētas ieņemšanas, sultāns Mehmeds II uzsāka apjomīgu pilsētas pārbūves plānu, kas paredzēja uzcelt tādus lielus objektus kā Ejupas sultāna mošeja, Fatiha mošeja, Topkapi pils, Stambulas lielais tirgus un Jedikules cietoksnis. Vēlāk citi osmaņu sultāni uzcēla arī tādus ievērojamus objektus kā Sulejmana mošeja, Zilā mošeja, Jaunā mošeja u.c.

Parasti osmaņu celtnes tika celtas no koka un tikai valsts nozīmes ēkas kā pilis un mošejas cēla no akmens. Sākot ar 18. un 19. gs., pamazām koka celtnes nomainīja akmens ēkas un tradicionālo osmaņu stilu nomainīja eiropiešu arhitektūras stili Tanzimata reformu ietekmē, ar kurām sākās (1839) Turcijas eiropeizēšanas process. Pilsētā eiropiešu stila celtnes sāka būvēt arī pirms Tanzimata reformām, piemēram Ajnalikavakas mošeja (1677-1679) un Nuruosmanijes mošeja (1748-1755), kas bija pirmā baroka stila mošeja, kā arī baroka stila piebūves Topkapi pils harēmam 18. gadsimtā.

Tika sākta jaunu piļu un mošeju celtniecība neoklasicisma, baroka un rokoko stilā un daudzkārt tika jaukti visi šie trīs stili, piemēram Dolmabahčes pils, Dolmabahčes mošeja un Ortakējas mošeja. Tika uzceltas arī neogotisma stila mošejas, piemēram Pertenvinjalas Sultānes mātes mošeja un Zvaigznes mošeja. Eiropiešu stilā tika uzceltas vairākas valsts skolas un karaspēka barakas.

19. gs. sākumā tika sākta vērienīga Istiklalas avēnijas apbūve ar dažādu valstu pārstāvniecībām, kas piepildīja rajonu ar daudzām neoklasicisma un jūgendstila ēkām. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Stambula pārtapa par galveno jūgendstila centru un te darbojās ievērojami arhitekti, tai skaitā Raimondo d'Aronco, kas projektējis vairākas ēkas pilsētā un uz Prinču salas. Viņa ievērojamākie darbi ir Zvaigznes pils komplekss un Botera nams. Ievērojams jūgendstila paraugs ir Komondo kāpnes Banku ielā Karakejā (Galatā), kā arī Kedives pils, „Floras hans” un Freža apartamenti.

Līdz ar to jau 19. gs. vidū Zelta raga dienvidu puse bija kļuvusi par tradicionālu osmaņu turku stila apbūves vietu un iedzīvotājiem, bet ziemeļu puse arvien vairāk līdzinājās Eiropas pilsētām, bet Galatas tilts, kas abas daļas savieno, simbolizēja saikni starp austrumniecisko un ziemeļniecisko domāšanu un stilu.

Bosfora šauruma piekrastes osmaņu laikā uzskatīja par kūrorta vietu un tādēļ te tika celtas koka ēkas un vasarnīcas (turku valodā: yalı), kuras izmantoja, galvenokārt, turīgākie osmaņi.

Pilsētas urbanizētā apbūve pastāvīgi mainās. Grieķu, romiešu un bizantiešu laikā pilsēta, galvenokārt, atradās vēsturiskajos Konstantinopoles rajonos: ziemeļos — Galatas citadelē, austrumos — Krisopolisā (tag. Iskidara) un Kalcedonā (tag. Kadikeja). Agrāk tās bija neatkarīgas un atsevišķas pilsētas, bet osmaņu laikā Konstantinopole saplūda ar visām tai tuvumā esošajām pilsētām un 19. gs. tika izveidoti arī jauni apdzīvoti rajoni.

Līdz 19. gs. sākumam vēl pastāvēja Galatas pilsētas mūri. Šie mūri, no kuriem mūsdienās palicis tikai Galatas tornis, tika 1800. gados nojaukti, lai pilsēta varētu turpināt izplešanos uz ziemeļiem un iekļaut tādus rajonus kā Bešiktaša, Šišli, Nišantaši u.c.

Pēdējo dažu desmitgažu laikā pilsētā uzceltas vairākas augstas celtnes, lai apmierinātu pilsētas lielo iedzīvotāju pieaugumu. Pilsētai arvien tiek pievienotas jauni ap to esoši ciemati un pilsētas. Augstākās celtnes atrodas pilsētas Eiropas puses ziemeļu rajonos: Leventa, Maslaka un Etileri. Šie rajoni atrodas starp Bosfora tiltu un Sultāna Mehmeda Iekarotāja tiltu. Leventā un Etileros atrodas vairums augstas klases tirdzniecības centri: Dževahirs, Kanyon, Metrocity, Akmerkez, Mayadrom un Mayadrom Uptown. Šajos rajonos atrodas arī vairums lielāko uzņēmumu un banku biroji.

Sākoties 20. gs. otrajai pusei, Stambulas Āzijas puse, kura bija atpūtnieku vieta vasaras rezidencēm, pieredzēja ievērojamu apbūves izaugsmi. Rajona attīstību paātrināja plašās un labiekārtotās Bagdādes ielas izbūve. Pateicoties tam, ka šie rajoni līdz 1960. gadiem netika intensīvi apbūvēti, bija labs priekšnosacījums jaunai un efektīvākai rajonu izbūvei, kas, salīdzinājumā ar Eiropas puses biezo apbūvi ir daudz mūsdienīgāka un sakārtotāka. Turpmāko izaugsmi vēl ievērojami palielināja E5 automaģistrāles (turku valodā: Ankara Asfaltı) izbūve līdztekus dzelzceļa līnijai. Rajonā arvien vairāk ierodas iedzīvotāji un Anatolijas un mūsdienās Stambulas Āzijas pusē jau dzīvo trešdaļa visu pilsētas iedzīvotāju.

Stambulas lielpilsētas domes priekšsēdētājs ir Kadirs Topbašs (turku: Kadir Topbaş) un viņš ir arī pilsētas administratīvais vadītājs (prefekts).^[14] Stambulas ila vadītājs (turku: vali) ir Muamers Gilers (turku: Muammer Güler).^[15]

Stambula ir neatkarīgas pašvaldības pilsēta un pašpārvalde tiek ievēlēta pēc partiju principa. Pašpārvalde kā „lielpilsētas dome” (turku: büyükşehir belediyesi) darbojas kopš lielpilsētas statusa piešķiršanas 1930. gadā. Lielpilsētas dome ir augstākā lēmējinstitūcija par visiem jautājumiem, kas tieši skar pilsētu.^[16]

Lielpilsētas dome sastāv no trīs galvenajām institūcijām:

1. lielpilsētas domes priekšsēdētājs (turku: Büyükşehir belediye başkanı) tiek ievēlēts uz pieciem gadiem;
2. lielpilsētas dome (turku: Büyükşehir belediyesi), kuras locekļi ir domes priekšsēdētājs, visi lielpilsētas mahaļļu (turku: mahalle) padomju priekšsēdētāji, jeb muhtari (turku: muhtar) un viena piektdaļa deputātu no mahaļļu padomju deputātu kopskaita;
3. lielpilsētas izpildu komiteja.

Lielpilsētas vietējās pašvaldības ir:

1. mahaļļu padomes;
2. ilču padomes (administratīvā vienība lauku apvidū);
3. kēju padomes un citas pašpārvaldes padomes.

Stambulas lielpilsētas dome atrodas administratīvo ēku kompleksā Saračhanes kvartālā (turku: Saraçhane), kuru sāka būvēt 1953. gada 17. decembrī un atklāja 1960. gada 26. maijā. Šo kompleksu paredzēts nojaukt un tā vietā uzcelt jaunu ēku kompleksu. Jaunā kompleksa arhitekti ir no „Arolat” arhitektu biroja.^[17]

Pēdējo 25 gadu laikā lielpilsētas iedzīvotāju skaits ir trīskāršojies (1980-2005). Aptuveni 70% no visiem iedzīvotājiem dzīvo pilsētas Eiropas daļā, bet pārējie 30% — Āzijas daļā. Tā kā Turcijas dienvidaustrumos ir augsts bezdarba līmenis, vairums iedzīvotāju no turienes dodas uz Stambulu peļņas nolūkā un apmetas uz dzīvi pilsētas ārējos rajonos. Migranti no austrumu Anatolijas uz Stambulu brauc cerībā uzlabot savu materiālo stāvokli, bet bieži piedzīvo vilšanos. Tā rezultātā pilsētas ārpusē veidojas t.s. „naktsmāju rajoni” (turku: gecekondular), kas ar laiku tiek pievienoti pilsētas teritorijai.

Saskaņā ar pēdējiem statistikas datiem (2007), pilsētā dzīvo 11.372.613 iedzīvotāji^[2] un, līdz ar to, pilsēta ir viena no lielākajām pasaulē. Iedzīvotāju skaita pieaugums ir 3,45% gadā, galvenokārt pateicoties iebraucējiem. Iedzīvotāju blīvums ir 81 cilvēk2 uz vienu kvadrātkilometru.^[18] Lielākā daļa iedzīvotāju ir etniskie turki, bet lielākā minoritāte ir kurdi.^[19]

Vēsturē (Viduslaikos) pilsēta ir bijusi lielākā pasaulē un lielāko daļu tās vēsturē pilsēta bijusi viens no nozīmīgākajiem centriem (izņemot Bizantijas norieta laikā, neilgi pirms pilsētu iekaroja Osmaņu impērija). Pilsētā, pateicoties tās ģeopolitiski izdevīgajam novietojumam, uz dzīvi pārcēlušies dažādu tautību iedzīvotāji no Eiropas, Āzijas un Āfrikas. Laika gaitā gan grieķu, gan turku iedzīvotāju vidū šīs tautības ir asimilējušās.

Zemāk uzskaitīts iedzīvotāju skaita izmaiņas pilsētā pa gadiem. Līdz 1914. gadam dati var būt ar precizitāti līdz 50%, jo tie ņemti no dažādiem avotiem. Laikā no 1927. gada līdz 2000. gadam dati ņemti no iedzīvotāju skaitīšanas datiem. Iedzīvotāju skaita straujais pieaugums no 1980. gada līdz 1985. gadam noticis, pateicoties dabiskajam pieaugumam un, pilsētas robežu paplašināšanai.

Iedzīvotāju skaits pilsētā

Gads Iedzīvotāji 330 40,000 400 400,000 530 550,000 545 350,000 715 300,000 950 400,000 1200 150,000 1453 36,000

Gads Iedzīvotāji 1477 70,000[20] 1566 600,000 1817 500,000 1860 715,000 1885 873,570 1890 874,000 1897 1,059,000 1901 942,900

Gads Iedzīvotāji 1914 909,978 1927 680,857 1935 741,148 1940 793,949 1945 860,558 1950 983,041 1955 1,268,771 1960 1,466,535

Gads Iedzīvotāji 1965 1,742,978 1970 2,132,407 1975 2,547,364 1980 2,772,708 1985 5,475,982 1990 6,629,431 2000 8,803,468 2007 11,372,613

Pilsētas arhitektūru ietekmējušas vairākas kopienas. Lielākā reliģiskā kopiena ir musulmaņi. Minoritāšu kopienas ir austrumu pareizticīgie, armēņu kristieši, Levantas katoļi un sefardu jūdaisti. Saskaņā ar 2000. gada oficiālajiem statistikas datiem, pilsētā aktīvi darbojās 2.691 mošejas, 123 baznīcas un 26 sinagogas, kā arī 109 musulmaņu un 57 ne-musulmaņu kapsētas. Vairāki pilsētas rajoni ir izteikti kādas minoritātes rajoni, piemēram Kumkapi rajonā dzīvo pārsvarā armēņi, Balatā — ebreji, Fenerā — grieķi, Nišantaši un Bejolu rajonos — levantieši. Ir arī rajoni kā Kuzgundžuka, kur blakus armēņu kristiešu baznīcai ir uzcelta sinagoga, bet ielas otrajā pusē — grieķu pareizticīgo baznīca un mošeja.

Fenerā, Sv. Jura (Sv. Georga) baznīcā atrodas Grieķu pareizticīgās baznīcas Konstantinopoles ekumēniskā patriarha, kas ir arī pirmais Austrumu pareizticīgās baznīcas patriarhs, krēsls. Stambulā atrodas arī Turku austrumu pareizticīgā baznīca, Armēņu apustuliskās baznīcas arhibīskaps un Turcijas virsrabīns. Vairāki rajoni ir tiešas vēsturiskas liecības agrākajai etnisko minoritāšu migrācijai pilsētā: Arnavutkeja — „Albāņu ciems”, Polonezkeja — „Poļu ciems” un Jenibosna — „Jaunā Bosnija”.

Stambulā lielākā reliģiskā kopiena ir musulmaņi. Vislielākais to atzars pieder sunnītiem, bet ievērojama daļa arī ir alevīti. 2007. gadā Stambulā darbojās 2.944 aktīvas mošejas.^[21]

Laikā no 1517. līdz 1924. gadam Stambulā bija pēdējais kalifāta sēdeklis, bet pēc tam kalifāts tika likvidēts un tā funkcijas pārņēma Turcijas Lielā nacionālā asambleja. 1925. gada 2. septembrī tika aizliegtas visas tekes un tarikas, jo to darbība bija pretrunā ar jaundibinātās republikas sekulārisma un demokrātijas principiem. Tika aizliegtas arī vairākas islāma misticisma skolas, tai skaitā sūfiji, kas mūsdienās darbojas „kultūras biedrību” aizsegā.

Jau kopš 4. gs. Stambulā atrodas Konstantinopoles ekumēniskā patriarhāta sēdeklis, kā arī šeit atrodas dažādu citu pareizticīgo baznīcu sēdekļi, piemēram, Turku pareizticīgo patriarhāts, Armēņu kristiešu patriarhāts u.c.

Kristiešu grieķu un armēņu dzīve pilsētā krasi mainījās pēc asajiem konfliktiem ar turku iedzīvotājiem, kad sabruka Osmaņu impērija. Laikā no 1912. līdz 1922. gadam konflikti sasniedza kulmināciju un tajā laikā risinājās Balkānu kari un Turcijas neatkarības karš. Kristiešu skaits no 450 tūkstošiem samazinājās līdz 240 tūkstošiem laikā no 1914. līdz 1927. gadam.^[22] Stambulas grieķu pareizticīgie bija atbrīvoti no 1923. gada obligātās iedzīvotāju apmaiņas starp Grieķiju un Turciju, toties šai minoritātei Otrā pasaules kara laikā tika piemēroti vairāki papildus ierobežojumi un nodokļi. 1964. gadā visi grieķi (aptuveni 12 tūkstoši), kam nebija Turcijas pilsonība, tika izraidīti no valsts.^[23]

Mūsdienās vairums grieķu un armēņu dzīvo pilsētā vai tās apkaimē. Stambulā dzīvojošo armēņu skaits ir apmēram 45 tūkstoši,^[24] neskaitot aptuveni 40 tūkstošus armēņu viesstrādnieku, kas pilsētā ieradās pēc PSRS sabrukuma.^[25] Grieķu minoritāte no 150 tūkstošiem 1924. gadā^[26] ir sarukusi līdz tikai 2 tūkstošiem.

Jau vairāk kā 500 gadus pilsētā dzīvo sefardu jūdaisti. Pilsētā tie ieradās kā bēgļi no Ibērijas pussalas 1492. gadā, kad pēc Moru Andalūzijas karalistes sabrukuma tur tika uzsākta Spānijas inkvizīcija, kuras laikā visiem tika uzspiesta kristietība. Lai paglābtu sefardu jūdaistus, osmaņu sultāns Bajezids II (1481-1512) uz Spāniju nosūtīja floti kapteiņa Kemala vadībā. Vairāk kā 200 tūkstoši jūdaistu paguva aizbēgt uz Tanžīru, Alžīru, Dženovu un Marseļu, no kurienes devās tālāk uz Salonikiem un, visbeidzot, uz Stambulu. Aptuveni 93 tūkstošiem jūdaistu bēgļu sultāns apsolīja patvērumu Osmaņu impērijā. Otra lielākā bēgļu grupa devās caur dienvidu Itāliju, kas tajā laikā arī bija Spānijas pakļautībā. Šie bēgļi Stambulā, Galatā uzcēla Itālijas sinagogu un mūsdienās tās apkārtnē dzīvo vairāk kā 20 tūkstoši sefardu jūdaisti.

Pilsētā darbojas 20 aktīvas sinagogas, no kurām visnozīmīgākā ir Neve Šalom sinagoga, kuru Bejolu rajonā atklāja 1951. gadā. Jūdaistu garīgais vadītājs pilsētā ir Stambulas virsrabīns Ishaks Haleva. Ibērijas un Itālijas jūdaisti palīdzēja Osmaņu impērijas izaugsmei, jo tieši no šī sabiedrības slāņa cēlušies vairāki speciālisti medicīnā, tirdzniecībā un banku nozarē. Stambulā ir arī neliela askenazi jūdaistu kopiena, kas ieradušies pilsētā 1930. un 1940. gadu laikā, kad Vācijā un citās Centrāleiropas valstīs tika īstenots genocīds.

Pamatraksts: Stambulas sabiedriskais transports

Stambulā atrodas divas starptautiskas lidostas, lielākā ir Ataturka starptautiskā lidosta (turku: Atatürk Uluslararası Havalimanı), kas atrodas pilsētas Eiropas daļā aptuveni 24 km no centra, Ješilkejas mikrorajonā. Sākot lidostas celtniecību, lidosta atradās ārpus pilsētas apbūves, bet apbūves paplašināšanās rezultātā tā atrodas pilsētas iekšienē. Otra, mazāka lidosta ir Sabihas Gekčenas lidosta (turku: Sabiha Gökçen Havalimanı), kas atrodas pilsētas Āzijas daļā, netālu no Formula 1 Stambulas trases. Attālums no Āzijas daļas centra ir aptuveni 20 km, bet no Eiropas daļas centra — 45 km.

Stambulā īpaši svarīgs ir jūras transports, jo pilsētu no visām pusēm apskalo jūras — Marmora jūra, Zelta rags, Bosfors un Melnā jūra. Vairums pilsētas iedzīvotāju dzīvo pilsētas Āzijas daļā, bet strādā Eiropas daļā, tādēļ ikdienā, lai nokļūtu otrā pilsētas pusē, jāizmanto t.s. „Jūras autobusu” (turku: Deniz Otobüsü) satiksme, neskatoties uz to, ka Āzijas daļu ar Eiropas daļu savieno divi tilti. Prāmju satiksme ir vienīgais transporta līdzeklis, lai nokļūtu uz Arhipelāga salām.

1837. gadā privāts uzņēmums uzsāka Bosforā tvaikoņu satiksmi.^[27] 1851. gada 1. janvārī tika izveidots „Labticības uzņēmums” (osmaņu turku: Şirket-i Hayriye) — tā tolaik sauca Stambulas prāmju uzņēmumu. Uzņēmums turpināja nodrošināt prāmju satiksmi līdz pat pirmajiem Turcijas Republikas dibināšanas gadiem, kad tas tika pievienots Turcijas Jūrniecības pārvaldei (turku: Türkiye Denizcilik İşletmeleri).^[27] 1996. gadā Stambulas prāmju un ātrgaitas katamarānu satiksmi nodrošina uzņēmums „Stambulas jūras autobusi” (turku: İstanbul Deniz Otobüsleri, saīsināti: İDO).^[27]

İDO tika izveidots 1987. gadā un tas nodrošināja ātrgaitas katamarānu „Seabus” satiksmi Marmora jūrā starp pilsētas Eiropas un Āzijas daļām, kā arī ar pilsētas arhipelāga salām. Ātrgaitas katamarānu bāzes ostas bija Jenikapi (Eiropā, turku: Yenikapı) un Pendika (Āzijā, turku: Pendik). Lai ātrāk ar automašīnām no Stambulas varētu nokļūt Izmirā un citās Egejas jūras piekrastes apdzīvotajās vietās, Jenikapi un Bandirmā (turku: Bandırma) izveidotas automašīnu prāmju ostas, bet līdzīgas ostas Pendikā un Jalovā (turku: Yalova) nodrošina ātrāku automašīnu transportēšanu uz Bursu un Antalju.

Stambulas osta ir nozīmīgākā visā valstī. Vecā osta, kas atrodas Zelta raga līcī mūsdienās kalpo tikai privātajam jūras transportam, bet Galatā esošā Karakejas osta (turku: Karaköy) paredzēta lieliem kruīzu laineriem. No Karakejas un Emineni (turku: Eminönü) piestātnēm atiet vairāki regulāri kruīzi uz dažādām pilsētām Vidusjūrā un Melnajā jūrā. Lielākā tirdzniecības osta pilsētā izvietota Āzijas daļā, Haremā (turku: Harem). Stambulā ir vairākas dažādu izmēru jahtu piestātnes; lielākā Eiropā ir Atakejas (turku: Ataköy) jahtu piestātne, bet Āzijā — Kalamiša (turku: Kalamış).

Valsts autoceļš D-100 un Eiropas autoceļš E-80 „Transeiropas automaģistrāle” O-3 (angļu: Trans European Motorway) ir galvenie ceļi, kas savieno Eiropu un Turciju. Autoceļu tīkls Stambulas apkārtnē ir labi attīstīts un pastāvīgi tiek paplašināts. Automaģistrāles austrumos ved līdz Ankarai, bet rietumos — līdz Edirnei. Pilsētai apkārt ir divas ekspres-automaģistrāles. Vecākā O-1 pārsvarā tiek lietota pilsētas iekšējā transporta vajadzībām, bet jaunā O-2 tiek lietota starppilsētu un starpkontinentu satiksmei.

O-1 autostrādes Bosfora tilts un O-2 autostrādes Sultāna Mehmeda Iekarotāja tilts nodrošina auto satiksmi starp Bosfora Eiropas un Āzijas krastiem. Zelta raga dienvidu un ziemeļu krastus savieno Galatas tilts, Ataturka tilts un Zelta raga (turku: Haliç) tilts. Pēdējais ir arī daļa no O-1 autostrādes.

Galvenā transporta artērija, kas šķērso Eiropas daļā esošos Leventas un Maslakas darījumu rajonus ir Bijikderes prospekts. Te var nokļūt arī no vairākām metro stacijām. Vietā, kur atrodas O-1 transporta mezgls un savienojas Gajrettepes (turku: Gayrettepe) un Zindžirlikuju (turku: Zincirlikuyu) tuneļi, Bijikderes prospekts savienojas ar Barbarosa bulvāri un ved līdz Bešiktašas (turku: Beşiktaş) prāmju ostai un savienojas ar autostrādi, kas ved gar Bosfora krastu no Emineni (turku: Eminönü) dienvidos uz Sarijeru (turku: Sarıyer) ziemeļos.

1883. gadā beļģu uzņēmējs Georges Nagelmakers uzsāka dzelzceļa pasažieru pārvadājumus starp Parīzi un Stambulu ar tvaikoņu palīdzību, vedot pasažierus caur Varnus. 1889. gadā tika pabeigta dzelzceļa sliežu izbūve caur Bukaresti, kas nodrošināja satiksmi pa sauszemi. Dzelzceļa līnija kļuva populāra kā Austrumu ekspresis, pateicoties rakstniekiem Agatai Kristi un Greiamam Grīnam.^[28]

Sirkedži dzelzceļa stacija 1890. gadā tika atklāta kā Austrumu ekpreša gala stacija, bet mūsdienās tā kalpo kā dzelzceļa termināls visām Turcijas Republikas Dzelzceļa Eiropas līnijām. No Sirkedži atiet arī starptautiskie reisi uz Salonikiem, Belgradu, Budapeštu un Kišiņevu.

Āzijas pusē atrodas Hajdarpaša (turku: Haydarpaşa) dzelzceļa stacija, no kuraskatru dienu atiet vilcieni uz Ankaru, bet nedaudz retāk uz citām Āzijas pilsētām. Hajdarpaša staciju atklāja 1908. gadā kā galastaciju līnijām Stambula–Konja–Bagdāde („Bagdādes dzelzceļš”) un Stambula–Damaska–Medīna („Hedžazas dzelzceļš”). Dzelceļa pasažieri, lai turpinātu ceļu otrā Bosfora pusē, lieto Stambulas prāmju satiksmi, bet šobrīd notiek pazemes dzelceļa tuneļa izbūve (sk. projekts Marmaraja), kas 2012. gadā savienos Eiropas un Āzijas dzelzceļus zem jūras. Tunelis zem Bosfora savienos arī Stambulas metro sistēmu.

Eiropas daļā no Sirkedži stacijas dzelzceļa līnija beidzas rietumu virzienā Halkali rajonā. Maršruts sastāv no 18 stacijām un viens brauciens ilgst 48 minūtes. Otra piepilsētas līnija ir Āzijas daļā no Hajdarpaša stacijas austrumu virzienā līdz Gebzei. Šis maršruts sastāv no 28 stacijām, tas ir 30 km garš un brauciens ilgst 65 minūtes. Eiropas pusē dzelzceļu ikdienas izmanto 720 tūkstoši pasažieru.^[29]

Pirmie tramvaji Stambulā sāka kursēt 1869. gada 3. septembrū Tophane–Ortakeja līnijā.^[30] 1871. gadā tika atklātas jaunas līnijas: Azapkapi–Galata, Aksaraja–Jedikule, Aksaraja–Topkapi un Emineni–Aksaraja.^[30] Vēlāk 19. gadsimta beigās tika atklātas papildus līnijas: Vojvodas iela–Kabristanas šķērsiela–Tepebaši–Taksima–Pangalti–Šišli, Bajezida–Šehzedebaši, Fatiha–Edirnekapi–Galatasaraja–Tünel un Emineni–Bahčekapi.^[30] Sākot ar 1939. gadu, tramvaju satiksmes operators ir uzņēmums „Stambulas elektriskie tramvaji un Tünel”, saīsināti İETT.^[30] 1961. gada 12. augustā pilsētas Eiropas daļā tika likvidētas vecās tramvaja līnijas, bet Āzijas daļā tās likvidēja 1966. gada 14. novembrī.^[30] Tūristu izklaidei 1990. gados tika izveidota veco tramvaju līnija Taksima–Tünel, kas ir 1,6 km gara.^[30] 2003. gada 1. novembrī tika atklāta vēl viena vecā tramvaja līnija Kadikeja–Moda, kas ir 2,6 km gara, tajā ir 10 pieturas un brauciens ilgst 21 minūti.^[31]

1992. gadā tika atklāts ātrgaitas tramvaju dzelzceļš ar moderniem zemās grīdas tramvajiem līnijā Sirkedži–Topkapi. 1994. gada martā līniju pagarināja rietumu virzienā līdz Zejtinburnu, bet 1996. gadā uz austrumiem līdz Emineni. 2005. gadā līniju pagarināja pa Galatas tiltu pāri Zelta ragam līdz Findikli. Pēdējais pagarinājums līdz Kabatašai tika atklāts 2006. gadā. Modernajā līnijā ir 24 pieturas un tā ir 14 km gara. Sākotnēji līnijā tika ekspluatēti „ABB” 22 vieglā dzelzceļa zemās grīdas vagoni, bet pieturās bija paaugstinātas platformas (peroni). Brauciens no viena galapunkta uz otru ilgst 42 minūtes un katru dienu līniju izmanto 155 tūkstoši pasažieru. Līnijas izbūvei tika ieguldīti 110 miljoni ASV dolāru. 2006. gada septembrī līnijai pievienots atzars no Zejtinburnu uz Bagdžilaru, kur tiek ekspluatēti 14 tramvaju sastāvi un pieturās izbūvētas platformas tramvaju grīdas līmenī.

Stambulā darbojas divas pazemes funikuleru līnijas, kas viena no otras atšķiras gan vecuma, gan dizaina ziņā. Vecākais ir 1875. gada 17. janvārī atklātais Tünel^[32] un tas ir otrs vecākais pilsētas pazemes pasažieru vilciens pasaulē pēc Londonas metro, jeb vecākais kontinentālajā Eiropā. Tomēr par vecāko pazemes pasažieru vilcienu ar vairākām stacijām kontinentālajā Eiropā tiek uzskatīts Budapeštas metro (1896). Tünel līnija ir 573 m gara un augšējā pietura atrodas 60 m virs apakšējās.^[32] Šis funikulers kalpo bez pārtraukuma kopš 1875. gada.^[32] Reizi 3,5 minūtēs divi vagoniņi apmainās līnijā, kur brauciens ilgst 1,5 minūtes.^[32] Gadā Tünel veic 64,8 tūkstošus braucienu, 37,1 tūkstošus kilometru kopā, pārvadājot 15 tūkstošus pasažieru dienā.^[32]

Otra funikulera līnija Kabataša–Taksima tika atklāta 2006. gada 29. jūnijā.^[33] Kabatašā atrodas İDO prāmju piestātne un zemo grīdu tramvaja pietura, bet Taksimā ir metro stacija.^[33] Šī līnija ir 600 m gara un 110 sekunžu laikā pasažierus uzved 60 m augstumā. Līniju izmanto 9 tūkstoši pasažieru dienā.^[33]

Stambulā darbojas divas piepilsētas vieglo metro līnijas. Pirmā līnija „M1” tika atklāta 1989. gada 3. septembrī Aksaraja–Karaltepe. 2002. gada 20. decembrī tika atklāts līnijas pagarinājums līdz Ataturka lidostai. 2007. gadā tika atklāta jauna vieglā metro līnija „T4” Edirnekapi–Mesdžidi Selama. Līnijā ir 36 stacijas, no kurām 12 ir zem zemes, bet 3 zem viaduktu šķērsojumiem. Līnija zem zemes ir 10,4 km gara un tajā tiek ekspluatēti „ABB” 1988. gada LRT sastāvi.

1992. gadā tika uzsākta pirmās Stambulas metro līnijas „M2” celtniecība un 2000. gada 16. septembrī tika atklāts pirmais posms Taksima–Leventa 4.^[34] Šis posms ir 8,5 km garš un tajā ir sešas stacijas.^[34] 2008. gadā līnijā tika ekspluatēti astoņi „Alstom” četru vagonu metro sastāvi, bet 2009. gada 30. janvārī līnijā sāka ekspluatēt „Eurotem” sastāvus.^[35] „Eurotem” „M2Š” līnijas vajadzībām piegādās 92 jaunus vagonus.^[35][36] Kopš 2009. gada 30. janvāra līniju apkalpo 34 metro sastāvi, katrs ar četriem vagoniem.^[36]

2009. gada 30. janvārī tika atklāts metro līnijas pagarinājums ziemeļu virzienā no Leventa 4 līdz Maslakai.^[37] Tajā pašā dienā tika atklāts arī pagarinājums no Taksimas līdz Jenikapi pa tiltu pāri Zelta ragam un zem Stambulas vēsturiskā rajona, kā arī atklāta jauna stacija Šišhanē.^[37] Jenikapi stacijā pasažieri var pārsēsties uz vieglo metro vai piepilsētas vilcienu.

Šobrīd „M2” līnijas Eiropas daļā ir 10 stacijas. Eiropas daļā tiek būvētas piecas jaunas stacijas un Āzijas daļā – 16 jaunas stacijas. Brauciens no Šišhanes līdz Ataturka autoostai Maslakā ir 15,65 km garš un aizņem 21 minūti.^[38][39] Pēc visu staciju pabeigšanas Eiropas pusē „M2” līnijas garums būs 18,36 km,^[34][35][40] neskaitot 936 m garo Zelta raga metro tiltu,^[41] 0,6 km garo Taksima–Kabataša tuneli, 0,6 km garo Jenikapi–Aksaraja pazemes savienojumu ar vieglo metro un 13 km garo Marmarajas tuneli.^[42]

Āzijas pusē turpinās „M2” līnijas 21,66 km izbūve no Kadikejas līdz Kartalai, kur būs 16 stacijas.^[43] Jaunais Marmarajas tunelis savienos Eiropas un Āzijas metro līnijas un darbus plānots nodot 2012. gadā.

Stambulā dzimuši:

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Stambula

	Turcijas portāls
[[Attēls:|32x28px|alt=Portal icon]]	[[Portāls:| portāls]]

• Lonely Planet Istanbul
• Istanbul Travel

Veidne:Link FA Veidne:Link FA