Korāns: Atšķirības starp versijām

Korāns (arābu القرآن al-qurʼān) ir galvenais islāma reliģiskais teksts (islāma svētie raksti). Islāmā tiek uzskatīts, ka Korānu pravietim Muhamedam ar erceņģeļa Gabriela (Džebraīla) starpniecību atklājis pats Dievs. Musulmaņi Korānu uzskata par Dieva pēdējo atklāsmi cilvēkiem; uz Korāna balstās arī islāma filozofija un daudzviet arī likumdošana, Korānam bijusi liela nozīme arī arābu literatūras attīstībā.

Islāmā Korāns ir augstākā autoritāte. Tas ir pamatīgākais un svarīgākais apraksts ticībai, rituāliem un likumiem visā reliģijā. Tā ir grāmata, kas „nošķir” labo no ļaunā. Tādos laicīgos jautājumos kā globalizācija, dabas aizsardzība, terorisma un narkotiku apkarošana, medicīniskā ētika un feminisms, pierādījumi dažādiem argumentiem tiek meklēti Korānā. Šī nozīmība izriet no uzskata, ka Korāns ir Dieva vārds, kas atklāts Pravietim Muhamedam ar ercenģeļa Džebraila starpniecību un ir piemērots katram laikam un katrai vietai.

Korāns ir sākums visām Islāma zinātnēm: arābu gramatika tika izveidota, lai kalpotu Korānam, arābu fonētikas studijas tika sāktas, lai noteiktu kā pareizi izrunāt Korāna vārdus, arābu retorikas zinātne izveidojās, lai Korāna vārdus izteiktu neatkārtojamā stilā, arābu kaligrāfijas māksla tika izkopta ar Korāna pierakstīšanu, Korāns ir Islāma likumu un teoloģijas pamats. Tādēļ piecpadsmitā gadsimta autors un māceklis Sujuti teica: „Viss balstās uz Korāna.” Visa musulmaņu pasaules reliģiskā dzīve tiek veidota saskaņā ar Korāna tekstu.

Ar Korānu arābu valoda izplatījās daudz tālāk nekā tikai Arābijas pussalā, dziļi iespiežoties citās musulmaņu valstu valodās — persiešu, turku, urdu, indonēziešu u.c. Korāna pirmo sūru (nodaļu) „Fâtiha”, kas ir svarīgākā rituālu lūgšanu sastāvdaļa, musulmaņi visā pasaulē lasa un iemācas no galvas arābu valodā, kā arī citi arābu valodas panti un frāzes iesakņojušies daudzu ne-arābu musulmaņu dzīvēs. Musulmaņu bērni Korānu sāk mācīties no galvas parastajā izglītības procesā: tradīcija mācīties Korānu no galvas aizsākās vēl Pravieša dzīves laikā un turpinās mūsdienās. Persona, kas izpelnījusies šādu godu, tiek saukta par „hafiz”, un daudzās musulmaņu valstīs tas ir priekšnosacījums mācībām skolā. Mūsdienās Korānu vairākas reizes dienā citē radio un televīzijā un vairākās musulmaņu valstīs pastāv pat atsevišķi televīzijas un radio kanāli, kuri nodarbojas tikai ar Korāna citēšanu un studēšanu. Musulmaņi zvēr pie Korāna, dodot solījumus tiesās un ikdienā.

Islāmā ar jēdzienu „svētie raksti” jeb „svētās grāmatas” apzīmē pierakstus, kurus praviešiem nodiktējis Dievs. Bez Korāna, par tādiem arī uzskata İbrahima (Ābrahāma) ruļļus, Tevratu (5 Mozus grāmatas), Zaburu (Psalmi) un İndžilu ( Evaņģēliju).

Korānā visas šīs atklāsmes sauc par svētajiem rakstiem.

Tie tiek uzskatīti par pazudušiem. Korānā divās Mekas perioda sūrās atrodama atsauce uz „İbrahima ruļļiem” (suhuf), ar kuriem, domājams, apzīmētas iepriekšējas atklāsmes (87:18-19; 53:36-37). Korānā netiek atklāts šo ruļļu saturs.

Vairāki valodniecības vēsturnieki rakstu avotu kritikas nozarē uzskata, ka Tevrats (5 Mûsa grāmatas) ir nevis viena autora darbs, bet ir vairāku atsevišķu rakstu apkopojums. Pastāv hipotēze, ka Mûsa izmantojis İbrahima ruļļus kā izejmateriālu, lai sarakstītu „5 Mûsa grāmatas”. Tevrats (ebreju Tora) ir svētie raksti, kurus Dievs deva Mûsam. Pastāv arī uzskats, ka Tevrats ir nosaukums visai Vecajai derībai. Islāmā uzskata, ka jūdi Tevrata tekstu ir sagrozījuši.

Tas ir dziesmu pantu krājums, kas tiek pieskaitīts pie svētajiem rakstiem, kas doti pirms Korāna. Zaburu sauc arī par Dâvuda Zaburu. Zaburu lietoja kā lūgšanu grāmatu Sülejmana svētajā namā Jeruzālemē (Sülejmana templis). Dâvuds nesarakstīja visu Zaburu, bet gan tikai lielāko daļu no Zaburā iekļautajām dziesmām. Vairākas dziesmas sarakstījuši Mûsa, Uzairs, Sülejmans, Ezans, Hemans un Asafs. Zaburā pavisam ir 150 dziesmas un tās sakārtotas 5 nodaļās. Korānā Zaburu vārdā min tikai trīs reizes (4:163., 17:55. un 21:105.) İndžils parasti tiek saukts par evaņģēliju, tāpat kā četri Jaunās derības evaņģēliji.

Ar İndžilu islāmā apzīmē Jauno derību. Islāmā uzskata, ka esošais İndžila teksts ir sagrozīts, bet citi zinātnieki uzskata, ka İndžils ir pazaudēts un tas nav tas pats, ko sarakstīja apustuļi. İndžils Korānā tiek pieminēts 12 reizes un to uzskata par atklāsmi, kuru nodevis İsa. Ar tādu pat vārdu apzīmē grāmatu, ko lasījuši Muhameda laikabiedri kristieši. Lai arī Korāns atsaucas uz İsa nodotajām atklāsmēm, nekur Korānā netiek atklāts İndžila saturs. Lai arī İndžils esot laika gaitā sagrozīts, musulmaņi tic, ka tas ir Dieva vārds, kas tika atklāts İsam. Tādēļ musulmaņu attieksme pret šiem rakstiem ir tāda, kā tā noteikta vienā no sešiem islāma ticības statūtiem (pantiem).

Islāmā uzskata, ka tikai Korāns no visiem svētajiem rakstiem nav cietis no tahrif, resp. ir nesabojāts, nevis kā İbrahima ruļļi, Tevrats, Zaburs un İndžils. Tādēļ par islāma autoritatīvo svēto rakstu avotu uzskata Korānu.

Muhameds dzima Mekā aptuveni 560. gadā. Mekas iedzīvotāju vairākums ticēja daudzdievībai. Dažās vietās dominēja Kristietība, piemēram, Jemenā un ziemeļu arābu ciltīs, kas bija pakļautas Bizantijai. Jemenā un Jatribas (tag. Medinas) apkaimē arī praktizēja jūdaismu, bet tomēr lielākā Arābijas pussalas iedzīvotāju daļa ticēja daudzdievībai. Viņi ticēja galvenajam dievam, bet par saikni starp galveno dievu un sevi viņi uzskatīja dažādas citas dievības.

Korāns norāda uz elku, eņģeļu, saules un mēness pielūgšanu. Tika arī praktizēts svētceļojums uz Kabu, kas ir nams, ko, kā rakstīts Korānā, uzcēlis İbrahims, viena Dieva pielūgšanai. Meka bija ne tikai nozīmīgs reliģisks, bet arī tirdzniecības centrs, jo caur šejieni no dienvidos esošās Jemenas ceļoja karavānas uz Sīriju ziemeļos, dodot ievērojamus ienākumus. Mekā nepastāvēja centralizētas valsts varas. Tuksneša skarbie apstākļi veicināja sīvu sacensību starp daudzām ciltīm un sekmēja to iekšēju nostiprināšanos. Tika īstenota nežēlīga diskriminācija pret mazāk aizsargātām sociālajām grupām — sievietēm, bērniem, vergiem un trūcīgajiem.

Par Muhameda bērnību zināmi tikai daži trūcīgi fakti. Zināms tas, ka viņa tēvs Abdullahs mira jau pirms Muhameds bija piedzimis un viņa māte Amina mira kad dēlam bija tikai 6 gadi. Tad divus gadus līdz savai nāvei par viņu gādāja vectēvs Abduls Muttalibs. Muhameds 8 gadu vecumā nokļuva sava tēvoča Abu Taliba pārraudzībā un tēvocis viņu 12 gadu vecumā paņēma līdzi kādā tirdzniecības ceļojumā uz ziemeļiem. Kad viņam bija jau pāri 20, viņu pieņēma darbā turīga un labi cienīta atraitne Khadija, kas bija par viņu 15 gadus vecāka. Viņi apprecējās un 25 gadus pēc kāzām Khadija nomira un tad Muhamedam jau bija 49 gadi. Khadija bija lielisks atbalsts savam vīram. Muhameds pēc apprecēšanās dzīvoja Mekā un viņš tur bija cienīts uzņēmējs un strīdu šķīrējs.

Muhameds regulāri devās vientulībā uz Hiras alu pie Mekas. Tur arī viņam pirmo reizi 610. gadā nāca pirmā Korāna atklāsme un tad viņam bija 40 gadi. Ar to sākās viņa pravieša gaitas. Pravietim bija doti norādījumi visas atklāsmes izplatīt savā plašajā ģimenē un ārpus tās. Tomēr viņam ticēja tikai daži. Vairākumu, jo īpaši turīgākos, aizvainoja viņa aicinājumi atteikties no viņu dieviem. Tas bija likumsakarīgi, jo lielākā daļa daudzdievības cilšu devās uz Meku svētceļojumos un autoritātes baidījās, ka šī jaunā reliģija apdraudēs viņu prestižu un ekonomisko izaugsmi. Turklāt, vadoņi baidījās arī no tā, ka šī reliģija izjauks pastāvošo sabiedrības iekārtu — jau pirmajās atklāsmēs tika uzsvērta vienlīdzība cilvēku starpā un nosodījums netaisnībai, kas tiek īstenota pret vājākajiem sabiedrības locekļiem. Mekas iedzīvotāju naids no vienkāršas nepatikas ātri pārtapa atklātās fiziskās sadursmēs un Muhameda sekotāju vajāšanā. Savas sludināšanas piektajā gadā Muhameds vairākus savus sekotājus aizsūtīja uz Abisīniju (tag. Etiopiju), lai lūgtu kristiešu valdniekam patvērumu.

Visgrūtākajā brīdī nomira arī Muhameda tēvocis Abu Talibs un sieva Khadija. To gadu sauc par Posta gadu. Tad sekoja Nakts ceļojums un Debesbraukšana, kurā Muhamedu pavadīja ercenģelis Džebrails no Mekas svētnīcas uz Jeruzālemi un tad Debesīs. Neilgi pēc tam daži cilvēki no Jatribas ciema, aptuveni 400 km uz ziemeļiem no Mekas, satika Muhamedu sava svētceļojuma laikā un pārgāja viņa ticībā. Nākošajā gadā ļoti daudzi Jatribas iedzīvotāji jau bija pārgājuši viņa ticībā un uzaicināja pašu Muhamedu patverties Jatribā, apsolot viņu atbalstīt. Uz turieni sākās musulmaņu pārcelšanās un tad uz turieni pārcēlās arī pats Pravietis, brīnumainā kārtā izvairoties no slepkavības. Pārcelšanās uz Jatribu tika vēlāk uzskatīta par musulmaņu kalendāra sākumu. Ieradies Jatribā, Muhameds uzbūvēja pirmo Islāma mošeju un tur pavadīju lielāko daļu sava laika, mācot un veidojot jauno ticīgo brālību no nepakļāvīgajiem cilšu ļaudīm. Ar Korāna palīdzību Muhameds pildīja skolotāja, tiesneša, arbitra, padomdevēja, mierinātāja un tēva lomu jaunajā sabiedrībā.

Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Jatribas ļaudis bija uzaicinājuši Muhamedu, bija Jatribas cilšu samierināšana, kas viņam ļoti labi padevās. Esot Jatribā, Muhameds panāca savstarpējas solidaritātes pakta noslēgšanu starp imigrantiem („muhajirun”) un musulmaņiem („ansar”). Šāda savienība, kas balstījās uz ticības, nevis cilts principu, bija jaunievedums vecajā sociālajā kārtībā. Muhameds arī panāca vienošanos ar visām Jatribas ciltīm par to, ka visas ciltis viena otru aizstāvēs uzbrukuma gadījumā. Visas ciltis bija vienlīdzīgas, ieskaitot jūdus, un katrai bija tiesības praktizēt savu noteikto reliģiju. Jatribā Islāms ļoti ātri izplatījās un tādēļ pilsēta tika saukta par Madinat al-Nabi (Pravieša pilsēta), jeb īsāk — Medina (no arābu val. — pilsēta). Šajā periodā atklāsmēs tiek noteikti sabiedriskās un individuālās kārtības un sadzīves pamati, jo tagad musulmaņiem jau bija sava valsts. Otrajā gadā, kopš ierašanās Medinā (turpmāk — 2. g. pc ) Korāna atklāsmēs tiek atļauts musulmaņiem sevi aizsargāt militāri un apbruņoties. Pie Medinas tādēļ notiek vairākas militāras sadursmes ar Mekas neticīgajiem. 6. g. pc Mekas iedzīvotāji aizliedza musulmaņiem ierasties svētceļojumā uz Meku. Pēc sadursmes sekoja sarunas, kurās musulmaņi piekāpās un pieņēma nosacījumu, ka viņi varēs doties svētceļojumā nākošajā gadā un uz 10 gadiem tika noslēgts neuzbrukšanas līgums. Tomēr 8. g. pc Mekas sabiedrotie pārkāpa līgumu.

Musulmaņi devās atbildes uzbrukumā Mekai un Mekas vadoņi padevās bez pretošanās un pieņēma Islāmu. Sākot ar šo notikumu, visas citas arābu ciltis sūtīja uz Meku pie Pravieša, lai noslēgtu ar viņu mieru. 10. g. pc Pravietis devās svētceļojumā uz Meku un Žēlsirdības kalnā teica savu atvadu uzrunu, pasludinot vienlīdzību un brālību visu musulmaņu starpā. Šajā laikā jau visa Arābijas pussala bija pārgājusi Islāmā un visas karojošās ciltis bija apvienojušās zem viena vadītāja.

Uzreiz pēc viņa atgriešanās Medinā 632. gadā (10. g. pc), Pravietis saņēma pēdējo Korāna atklāsmi un neilgi pēc tam mira. Viņa musulmaņu valdnieka lomu pārņēma Ebu Bekirs (632. – 634. g.), kam sekoja Ömers (634. – 644. g.), Osmans (644. – 656. g.) un Ali (656. – 661. g.). Šos četrus valdniekus sauc par Taisni vadītajiem kalifiem. Pēc Ali valdīšanas, pie varas nāca pirmā Islāma politiskā dinastija Amajadi (661. – 750. g.) Tajā laikā musulmaņu starpā bija nesaskaņas par to, kam vajadzējis sekot Pravietim pēc viņa nāves: Ali atbalstītāji — šiīti uzskatīja, ka tiesības sekot Pravietim bija Ali, nevis Ebu Bekiram. Viņi uzskatīja, ka Pravietim bija jāseko kādai viņa atvasei, kas bija Pravieša brālēns un krustdēls. Pēc Ali nāves viņi pieņēma Ali dēlus Hasanu un Husainu par saviem imamiem, bet pēc Husaina nāves Karbalas kaujā Irākā, viņam tika piešķirta īpaša nozīme šiītu sabiedrībā — viņa nāvi piemin katru gadu „Ašuras” dienā. Atsevišķi šiīti uzskata, ka Pravieša pēctecība beigusies ar septīto imamu İsmailu (miris 762. g.), bet citi uzskata, ka pēctecība turpinājusies līdz pat divpadsmitajam imamam 9. gadsimtā. Islāma valsts savas pastāvēšanas pirmās simtgades beigās pletās no Spānijas pa visas Āfrikas ziemeļiem līdz Sindai Indijas ziemeļrietumos. Vēlāk tā paplašinājās un aptvēra lielu teritoriju Āfrikas austrumos un rietumos, Indiju, centrālo un dienvidaustrumu Āziju, atsevišķas Ķīnas daļas un Eiropas dienvidos.

Musulmaņi turki un tatāri ieceļoja arī Eiropas ziemeļu daļā — Kazaņā un Polijā. Pēc Otrā pasaules kara sekoja nākošais musulmaņu ieceļošanas vilnis, kad viņi izceļoja uz dažādām citām pasaules daļām — Eiropā, Amerikā un Austrālijā, un šajās zemēs daudzi cilvēki pieņēmuši šo ticību. Kopējais musulmaņu skaits ir vairāk kā viens miljards un Islāms tiek uzskatīts par ātrāk augošo ticību pasaulē.

Muhameds joprojām tiek apbrīnots par to, ka atklāsmes viņš saņēmis ļoti savdabīgā formā, jo sākumā eņģelis viņam teica: „Sava Kunga vārdā lasi!” Kad Muhameds atbildējis un paskaidrojis, ka nemāk lasīt, eņģelis viņu stipri esot piespiedis un skaļi noskaitījis divas reizes Korāna pirmās divas rindiņas. Pirmās atklāsmes laikā Muhameds alā bija viens, bet turpmāk visas atklāsmes notika citu klātbūtnē, kas tās pierakstīja.

Brīdī, kad viņam nāca atklāsme, apkārtējie bija liecinieki atklāsmei, kuru varēja redzēt, dzirdēt un sajust. Viņa seja kļuva pietvīkusi un viņš kļuva kluss un likās, ka viņa domas ir kaut kur tālu, viņa ķermenis bija atslābis kā miegā, viņš klusu izdvesa dūdojošu skaņu un viņa seja bija nosvīdusi pat ziemas laikā. Šāds stāvoklis ilga īsu brīdi un kad tas beidzās, Pravietis uzreiz nodiktēja jaunas Korāna daļas. Atklāsme viņam varēja nākt pat tad, kad viņš staigāja vai vadīja sprediķi. Bija arī gadījumi, kad viņš vairāk kā mēnesi nepacietīgi gaidīja atklāsmi, lai varētu atbildēt kādu uzdotu jautājumu vai, lai skaidrotu kādu notikumu. Atklāsmes Pravietis pats nevarēja ietekmēt. Pravietis un viņa sekotāji zināja šīs zīmes.

Svarīgi arī atzīmēt to, ka Korāns pats sevī ietver pārmetumus vai argumentus pret sevi un pret savu Pravieti. Vairumam Muhameda laikabiedru fakts, ka pirmais Korāna vārds tieši adresēts pavēles formā Pravietim, lingvistiski nozīmē to, ka Korāna autors nav Muhameds. Šāda forma saglabājas viscaur Korānā: tas runā ar Pravieti vai par viņu; Pravietis nekad nekomentē vai nerunā savā vārdā. Korāns sevi sauc par rakstu, kas „nosūtīts” Pravietim (jēdziens „nosūtīts” tā visās formās Korānā sastopams vairāk kā 200 reizes). Arābu valodā šis jēdziens sevī ietver to, ka Korāns ir nosūtīts no augšas un, ka Muhameds ir tikai tā saņēmējs.

Vienīgais, kas runā Korānā ir Dievs. Muhamedu tas uzrunā: „Pravieti!”, „Ziņnesi!”, „Dari!”, „Nedari!”, „Viņi Tev prasa...”, „Saki!” (vārds „saki” Korānā lietots vairāk kā 300 reizes). Turklāt, Pravieti Korānā dažkārt nosoda. Viņa statuss viennozīmīgi ir „Ziņnesis” (rasûl). Pirmā atklāsme sastāv no divām rindiņām, ar kurām sākas Korāns un Pravieša misija un pēc tām kādu laiku nesekoja cita atklāsme. Tad vēlāk atkal nāca nākošā nelielā atklāsme. Pēc šīs atklāsmes līdz pat Pravieša nāvei 632. gadā 63 gadu (lunārā kalendāra gadi) vecumā pak��peniski tika atklāts viss Korāns, dodot katru reizi atšķirīga garuma tekstu ar jaunām pamācībām, komentāriem par notikumiem vai atbildēm uz jautājumiem, atkarībā no tā laika apstākļiem.

Ar katru jaunu atklāsmi Pravietis nodiktē jaunu papildinājumu Korānā tiem, kas ir tajā mirklī klāt. Klātesošie citātus iemācījās un nodeva tālāk citiem. Visas savas misijas laikā Pravietis diktēja Korānu saviem sekotājiem un rūpīgi sekoja tam, lai Korānu pieraksta, pat laikā, kad tika vajāts. Ar katru jauno daļu, Džebrails deva norādījumus Pravietim, kur šī daļa ievietojama galīgajā krājumā. Pravieša tuvākie sekotāji pierakstīja Korāna pantus uzreiz, kad Pravietis viņiem tos noskaitīja. Pavisam bijuši 29 rakstītāji. Pravieša dzīves beigās viss Korāns bija rakstīts uz atsevišķām daļām. Vairums viņa sekotāju zināja tā daļas no galvas un vairums to iemācījās no Pravieša, pavadīdami ar viņu kopā vairākus gadus. Viņi arī no Pravieša uzzināja pareizo Korāna daļu sakārtojumu. Viņi bija priekšteči ilgi pastāvošajai literatūras, vēstures un ģenealoģijas pierakstīšanas tradīcijai. Otrajā gadā pēc Pravieša nāves un pēc Jamamas kaujas, kurā gāja bojā liela daļa to, kas zināja Korānu no galvas, pastāvēja bažas, ka šādu personu pakāpeniska aiziešana var novest pie atsevišķu Korāna daļu pazušanas. Tādēļ pirmais kalifs un Pravieša pēctecis Abu Bakrs lika apkopot vienotā apkopojumā visus Korāna rakstus un droši noglabāt pie viņa. Apmēram 12 gadus vēlāk, Islāma valstij paplašinoties, trešais kalifs Otmans lika izgatavot oficiālas Korāna kopijas un izsūtīt pa atsevišķām Islāma valsts daļām. Šīs kopijas tādēļ sauc par Otmana kodeksu. Šīs kopijas visus pēdējos 14 gadsimtus musulmaņu pasaulē pazīst kā autentiskus Korāna rakstus, kādi tie tika diktēti Pravietim.

Tā kā Korāns Pravietim tika atklāts pakāpeniski, pa daļām, 23 gadu garumā, raksti tika sakārtoti dažādās nodaļās. Tās netika sakārtotas hronoloģiski, bet saskaņā ar to, kā tās jālasa Pravietim un ticīgajiem. Korāns sadalīts atšķirīga garuma 114 daļās. Garākā (2. daļa) arābu valodā ir aptuveni 20 lapas gara; īsākās (108. un 112. daļas) arābu valodā ir katra vienu rindiņu gara. Korāna daļu sauc sûra. Katra sūra (izņemot tikai 9. sūru) sākas ar „Labsirdības Kunga, Labsirdības Devēja, Dieva vārdā” un katra sūra sastāv no pantiem, kurus sauc par âyet. Viens âyet var būt vairākas rindiņas garš vai tajā var būt tikai viens vārds. Arābu valodā tie kā dzejā beidzas ar atskaņām. Vairākas sūras sevī ietver dažādus apspriestos jautājumus un tādēļ sūras nosaukums parasti izvēlēts, ņemot vērā svarīgāko jautājumu, notikumu vai vārdu sūrā. Tādēļ katras sūras sākumā dots paskaidrojums par nosaukuma izvēli. ---Mekas un Medinas sūras--- Speciālisti nodala Korāna sūras, kuras rakstītas pirms vai pēc Ceļojuma uz Medinu. Mekas laikā Korāns vairāk koncentrējas uz jautājumiem par Islāma ticības pamatiem — Dieva vienotība, ko apliecina viņa zīmes (âyet), Muhameda sludināšana, augšāmcelšanās un Pastarā tiesa — un šos jautājumus atkārto, lai uzsvērtu un pastiprinātu Korāna mācību. Šie jautājumi bija ļoti piemēroti Mekas sabiedrībai. Vairums viņu ticēja vairākiem dieviem. Korāns to sauc par „širk” (partnerība): vairāki dievi veido un valda visumā. Korānā vairākas reizes tiek lietoti vārdi partnerība un apvienība. Mekas iedzīvotāji sākumā arī noliedza Muhameda vēstījuma patiesumu un tādēļ Korāns atsaucas uz iepriekšējiem praviešiem (vairāki arī minēti Bībelē, piemēram, Nûhs, İbrahims, Jakubs, Jusufs, Mûsa un İsa ), lai iedrošinātu Pravieti un viņa sekotājus, ka viņi tiks paglābti un, lai brīdinātu oponentus, ka viņi tiks sodīti. Korāns uzsver to, ka šie pravieši visi sludināja vienu vēstījumu un, ka Korāns ir nosūtīts, lai apstiprinātu iepriekšējos vēstījumus. Tas nosaka, ka musulmaņiem jātic visiem šiem praviešiem, nekādi tos nešķirojot. Tomēr Mekas iedzīvotāji nespēja izprast augšāmcelšanos no mirušajiem. Mekas sūrās Korāns ietver argumentus no embrioloģijas un dabas zinātnes kopumā, lai paskaidrotu, kā notiks augšāmcelšanās. Korāns vairākkārtēji pārliecina ar atsaucēm uz vēsturi — kas noticis ar iepriekšējām paaudzēm, ar skaidrojumiem dabā un ar loģiku. Medinas sūrās, kad musulmaņi jau vairs nebija apspiesta minoritāte, bet stabila sabiedrība ar Pravieti vadībā, Korāns atklāj likumus musulmaņu sabiedrības iekārtai — par kāzām, tirdzniecību un finansēm, starptautiskajām attiecībām, karu un mieru. Šajā laikā arī rodas jauna sabiedrības daļa „munafikun”, jeb liekuļi, kas izliekas, ka atzīst Islāmu, bet būtībā darbojas pret Islāma valsti. Jautājumi par liekuļiem Medinas sūrās ietverti diezgan bieži. Te arī ietverts jautājums par „Grāmatas cilvēkiem”, ar ko tiek apzīmēti jūdi un kristieši. Korāns kopumā runā par cilvēku grupām un sabiedrību, nevis par indivīdiem. Visās sūrās galvenokārt tiek uzsvērti ticības un morāles jautājumi, mazākumā atstājot tiesību jautājumus. Korāns sastāv no aptuveni 6’200 pantiem, no kuriem tikai aptuveni 100 veltīti rituāliem, 70 personīgajiem likumiem, 70 civilajiem likumiem, 30 sodu (kriminālajiem) likumiem un 20 tiesu iekārtai un liecināšanai. Šie panti vairāk pievēršas vispārējiem jautājumiem: taisnībai, laipnībai un labdarībai, nevis detalizētiem likumiem. Pat tiesību jautājumi te tiek skaidroti ar emocijām, apziņu un ticību Dievam. Pantos, kas apraksta represijas, pēc vispārēja apraksta tālāk seko teksti, lai mīkstinātu abu pušu sirdis: apspiedējam un upurim. Kad tiek noteikts Ramadana gavēnis, galvenais mērķis ir padarīt gavēni par vieglu un patīkamu un musulmaņi to tā arī uztver. Ramadana mēnesis ir laiks, kad visi svin un līksmo.

Korānam ir savs noteikts stils. Lasītājam jāsaprot, ka Korāns nav sakārtots hronoloģiski vai pēc tēmām. Korānā atsevišķas tā daļas var ietvert gan skaidrojumus par Dieva vienotību un cēlumu, gan noteikumus un likumus, gan stāstus par iepriekšējiem praviešiem un tautām, kā arī aprakstus par atalgojumu un sodiem Pastardienā. Šāds stils cenšas pastiprināt vēstījumu, pierunājot un atrunājot. Šāds sakārtojums tādēļ atkārto dažādus jautājumus vairākās sūrās, bet tā kā Korāns ir virziena rādītājs, katra sūra papildina un uzlabo izpratni. Piemēram, diskusijā par laulības šķiršanas kārtību, pēkšņi tiek pārtraukta norādījumu došana un ticīgie tiek aicināti turpināt lūgšanas un pakļauties Dievam, bet tad atkal seko norādījumi par laulības šķiršanu. Tad, kad cilvēki tiek aicināti nodarboties ar labdarību, Troņa pants atkal apraksta Dieva slavu un atsaucas uz laiku, kad neviens nevarēja aizlūgt par otru. Kad tiek pabeigta Dieva varas slavēšana, atkal cilvēki tiek aicināti nodarboties ar labdarību. Šāds stils ir labs tādā ziņā, ka jebkura tā daļa ir kā pilnīga mācību stunda. Tāds sakārtojums ir lietderīgs arī tādēļ, ka neviens nevar Korānu izlasīt uzreiz no sākuma līdz galam, jo to lasa parasti pa daļām gan sprediķa laikā, gan televīzijā vai radio. Galvenā Korāna iezīme ir kontrasts: atšķirība starp šo pasauli un viņsauli, starp ticīgajiem un neticīgajiem, starp paradīzi un elli. Šis aspekts ticis pētīts īpaši uzmanīgi un te atrodami interesanti pretstatījumi: eņģeļi un velni, dzīve un nāve, slepenība un atklātība u.tml., kas atkārtojas tieši vienādā skaitā. Šis līdzsvars no teksta tiek saglabāts arī pavēlēs Pravietim teikt, „Tava Kunga patiesība ir nākusi, lai tie, kas tic Viņam, tā dara un, lai tie, kas vēlas Viņu noraidīt, tā dara” un „Reliģija nav uzspiesta: patiess ceļš ir atšķirts no maldiem”. Viens no nosaukumiem, kādu sev devis Korāns ir „al-Furkan” (grāmata, kas izšķir [labu no slikta]).

Šis raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l